Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars bija viņai mācījis Mamutu valodu, tāpat kā visas tās valo­das, kuras zināja, bet Eila Mamutu valodā nerunāja tik tekoši kā viņa dzimtajā valodā, kuru iemācījās pirmo. Viņas runas maniere bija dī­vaina, atšķirīga - šo atšķirību bija grūti izskaidrot, viņa pūlējās atrast īstos vārdus un kautrējās par savu nezināšanu. Bet, iedomājusies par zēnu, kuru vispār neviens nesaprata, apjauta, ka jāstāsta tālāk. Jo viņš bija to lūdzis.

-    Es dzirdu lauvu.

Eila nebija pārliecināta, kāpēc to stāsta. Varbūt Ridaga gaidpilnās izteiksmes dēļ? Varbūt tādēļ, ka puika pagrieza galvu, lai klausītos viņas stāstā? Varbūt instinkta dēļ pēc vārda "lauva" Eila draudīgi ierūcās, visiem klātesošajiem tas izklausījās pēc īsta lauvas rūciena. Jaunā sieviete no sanākušajiem ļaudīm dzirdēja baiļu elsas, nervozus smieklus un atziņas pilnus vārdus. Viņas spēja atdarināt dzīvnieku skaņas bija pārdabiska. Šīs skaņas piešķīra stāstam negaidītu interesantumu. Arī Jondalars piekrītoši māja ar galvu un smaidīja.

-     Es dzirdu: vīrietis kliedz. - Eila paskatījās uz Jondalaru, un viņas acīs parādījās skumjas. - Es apstājos. Ko darīt? Vīnijai ir liels vēders ar kumeļu. - Jaunā sieviete iezviedzās kumeļa balsī, un Latija viņai veltīja atzinīgu smaidu. - Es uztraucos par zirgu, bet vīrietis kliedz. Atkal dzirdu lauvu. Es klausos. - Eilai kaut kā izdevās rotaļīgi atdarināt lauvas rūcienu. - Tas ir Mazulis. Tad eju iekšā kanjonā. Zinu, ka zirgs netiks savainots.

Eila ieraudzīja ļaužu nesapratnes pilnos skatienus. Vārds, ko viņa bija izrunājusi, bija svešs, tomēr Ridagam to vajadzētu zināt, ja būtu audzis citā vidē. Viņa bija stāstījusi Jondalaram, ka tā klanā sauc zīdaiņus.

-     Mazulis ir lauva, - viņa turpināja, mēģinādama izskaidrot. - Ma­zulis ir lauva, kuru pazīstu. Mazulis ir… kā dēls. Es eju kanjonā, lieku lauvam iet prom. Atrodu vienu vīrieti mirušu. Otrs vīrietis, Jondalars, smagi ievainots. Vīnija nes viņu atpakaļ uz ieleju.

-     Ha! - kāda balss izsmējīgi noteica. Pacēlusi acis, Eila ieraudzīja, ka tas ir Frabeks - tas pats vīrietis, kas pirms brīža bija ķildojies ar veco sievieti. - Vai gribi man iestāstīt, ka pateici lauvam iet prom no ievainotā vīrieša?

-     Ne jau jebkuram lauvam, bet Mazulim, - Eila atbildēja.

-     Kas tas ir… kā tu tur to sauci?

-     Mazulis ir klana vārds. Nozīmē: bērns, zīdainis. Vārdu iedevu lau­vam, kad tas dzīvoja kopā ar mani. Mazulis ir lauva, kuru pazīstu. Ari zirgs pazīst. Nebaidās. - Eila jutās sarūgtināta, kaut kas nebija pareizi, tikai viņa nezināja - kas.

-     Tu dzīvoji kopā ar lauvu? Tam nu gan neticu, - Frabeks ņirdza.

-     Ak tad tu tam netici? - Jondalars iejaucās sarunā, izklausīdamies dusmīgs. Vīrietis apsūdzēja Eilu melos, bet viņš pats ļoti labi zināja, ka jaunās sievietes stāsts ir patiess. - Eila nemelo, - viņš sacīja, piecelda­mies kājās un raisīdams vaļā auklu, kas ap vidukli saturēja viņa ādas bikses. Nometis vienu bikšu staru, vīrietis ļaužu acīm atklāja cirksni un kājas augšstilbu, kuru klāja nevienmērīgas, tumši sarkanas rētas. - Lauva man uzbruka, un Eila ne tikai dabūja mani no turienes pro­jām, viņa ir ari ļoti prasmīga dziedniece. Bez viņas palīdzības es būtu sekojis savam brālim uz viņpasauli. Pateikšu jums vēl ko. Es redzēju, kā viņa jāja tā lauvas mugurā tieši tāpat, kā jāj ar zirgu. Vai sauksiet mani par meli?

-    Neviens Lauvas apmetnes viesis nekad nav dēvēts par meli, - Talija sacīja, raidīdama dusmīgu skatu Frabeka virzienā, mēģinādama nolīdzi­nāt iespējamo konfliktu. - Manuprāt, visiem ir redzams, ka tu esi bijis smagi ievainots… un mēs esam redzējuši šo sievieti… Eilu… jājam ar zirgu. Neredzu nekādu iemeslu, lai apšaubītu tavus vai Eilas vārdus.

Iestājās saspringts klusums. Apmulsusi Eila skatījās apkārt ļaužu sejās. Vārds "melis" nebija viņai pazīstams, un jaunā sieviete nesaprata, kāpēc Frabeks teica, ka viņai netic. Eila bija uzaugusi starp ļaudīm, kas sarunājās ar žestiem. Tā nebija tikai žestu un zīmju valoda, klana valodā nozīmīga bija cilvēka stāja un izturēšanās, kas izteica dažādas slēptas nozīmes un smalkas nianses. Ar visu augumu nebija iespējams ticami melot. Labākajā gadījumā kāds varēja kaut ko noklusēt, arī tas bija citiem pamanāms, bet privātās dzīves saglabāšanas dēļ tas tika pieļauts. Eila nekad nebija mācījusies melot.

Bet tagad viņa nojauta, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Pēc ļaužu iz­turēšanās viņa varēja nojaust dusmas un naidīgu attieksmi, kas bija pamanāma tikpat viegli, it kā viņi to būtu pateikuši vārdiem. Viņa zināja ari to, ka ļaudis cenšas to neizrādīt. Taluts redzēja, kā Eila paskatās uz tumšādaino vīrieti un tad novēršas. Paskatoties uz Raneku, Talutam ienāca prātā doma, kā mazināt saspīlēto situāciju un atgriezties pie stāstīšanas.

-    Tas bija labs stāsts, Jondalar, - vadonis uzslavēja, veltīdams Frabe- kam nosodošu skatienu. - Vienmēr ir tik aizraujoši klausīties par gariem Ceļojumiem. Vai nevēlies paklausīties kādu citu gara Ceļojuma stāstu?

-    Jā, labprāt.