Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Cilvēkiem nomierinoties, ļaužu bariņā atkal parādījās smaidi. Tas bija šīs apmetnes iemīļotākais stāsts, ne bieži gadījās tāda iespēja izstāstīt to kādam, kurš vēl nebija to dzirdējis.

-    Tas ir Raneka stāsts… - Taluts iesāka.

Eila ar interesi un gaidpilnu izteiksmi paskatījās uz Raneku. - Es gribētu zināt, kā vīrietis ar brūno ādu nonācis dzīvot Lauvas apmetnē, - viņa sacīja.

Raneks viņai uzsmaidīja, bet pagriezās pret sava pavarda galveno vīru. - Tas ir mans stāsts, bet jāstāsta tev, Vimez, - viņš sacīja.

Jondalars tika apsēdināts, bet viņš nebija apmierināts ar pagriezienu, kādā saruna tika ievirzīta, - vai varbūt viņam nepatika Eilas interese par Raneku? Tomēr tā bija labāk nekā piedzīvot gandrīz vai atklāto ļaužu naidīgumu, un arī viņu šis stāsts interesēja.

Vimezs, atlaidies atpakaļ, pamāja Eilai, tad, uzsmaidījis Jondalaram, sāka savu stāstu.

-    Jaunais cilvēk, mums ir daudz vairāk kopiga nekā tikai mīlestība uz kramu. Ari es jaunībā veicu garu Ceļojumu. Es devos uz dienvidiem, sākumā gāju austrumu virzienā, garām Berana jūrai, līdz pat daudz lie­lākas jūras krastiem, kas atradās dienvidos. Ļaudis, kas dzīvo Dienvidu jūras krastos, sauc to daudz un dažādos vārdos. Apceļoju tai apkārt pa dienvidaustrumu un pēc tam pa rietumu krastu, gāju cauri lielām mežu platībām; tur bija daudz siltāks un lietaināks klimats nekā šeit.

-     Es necentlšos izstāstīt visu, ko toreiz piedzīvoju, - pataupīšu to kādai citai reizei. Es jūs iepazīstināšu ar Raneka stāstu. Ceļojot uz rie­tumiem, satiku daudz dažādu ļaužu, kādu laiku pie tiem padzīvoju, apguvu daudz ko jaunu, bet tad mani atkal sāka tirdīt nemiers un es devos tālāk. Gribēju pārbaudīt, cik tālu uz rietumiem spēju aiziet.

Pēc vairākiem gadiem nonācu kādā vietā otrpus jūras šauruma - do­māju, Jondalar, ka tā neatrodas tālu no taviem Lielajiem Ūdeņiem, - tur, kur Dienvidu jūra savienojas ar Lielajiem Ūdeņiem. Tur es satiku cilvēkus, kuru ādas krāsa bija tik tumša, ka izskatījās melna, un tur es ari satiku sievieti - sievieti, kura mani piesaistīja. Sākumā mani varbūt piesaistīja viņas atšķirība… eksotiskais apģērbs, ādas krāsa un tumšās, mirdzošās acis. Viņas smaids… un dejas kustības… mani pakļāva savā varā; viņa bija uzbudinošākā un pievilcīgākā sieviete, kādu jebkad biju saticis.

Vimezs runāja tiešā, nepārspīlētā stilā, bet stāsts bija tik aizraujošs, ka nekāda aktiermāksla nebija nepieciešama. Tomēr, pieminot sievieti, druknā un klusi atturīgā vīra izturēšanās ievērojami mainījās.

-     Kad viņa piekrita dzīvot kopā ar mani, es nolēmu tur palikt. Man vienmēr, pat kā jauneklim, ir bijusi interese par akmeņu apstrādi, un esmu apguvis arī viņu pīķu uzgaļu izgatavošanas veidu.

-     Viņi noskalda akmens abas puses, vai saproti? - šo jautājumu Vimezs adresēja Jondalaram.

-    Jā, no abām pusēm, kā taisot cirvi.

-    Bet šķautnes nav tik biezas un raupjas. Viņiem ir laba tehnika. Ari es viņiem parādīju dažas lietas, biju priecīgs apgūt viņu paņēmienus, īpaši jau pēc tam, kad Māte svētīja manu sievieti ar bērnu - puiku. Kā pieņemts pēc viņu tradīcijām, sieviete man lūdza dot zēnam vārdu. Es viņu nosaucu par Raneku.

Eila pie sevis nodomāja: tas visu izskaidro. Raneka māte bija tumš­ādaina sieviete.

-     Kas tev lika izlemt atgriezties? - Jondalars painteresējās.

-     Pāris gadu pēc Raneka piedzimšanas sākās grūtības. Tumšādainie ļaudis, ar kuriem kopā dzīvoju, bija ieradušies no tālākiem dienvidiem, un dažas kaimiņu apmetnes negribēja ar viņiem dalīties medību terito­rijās. Pastāvēja tradīciju atšķirības. Biju jau gandrīz viņus pārliecinājis satikties un visu pārrunāt. Tā vietā daži karstgalvji no abām ķildnieku pusēm nolēma karot. Viena nāve bija jāatriebj ar citu, un tad sākās uzbrukumi apmetnēm.

Mēs noorganizējām labu aizsardzību, bet viņiem bija cilvēku skaita pārspēks. Tā tas kādu laiku turpinājās; viņi mūs nogalināja - citu pēc cita. Pēc kāda laika jebkurš cilvēks ar gaišāku ādas krāsu sāka izraisīt bailes un ienaidu. Kaut arī es biju viens no viņiem, tumšādainie cilvēki vairs man neuzticējās un neuzticējās vairs pat Ranekam. Viņa āda bija gaišāka nekā pārējiem un arī vaibstiem bija cita forma. Aprunājos ar Raneka māti, un mēs nolēmām doties prom. Tā bija skumja atvadīša­nās, bija jāatstāj ģimene un daudz draugu, bet arī palikt nebija droši. Daži karstgalvji pat negribēja mums ļaut doties prom, bet ar citu ļaužu palīdzību mums izdevās naktī aizlavīties.

Devāmies uz ziemeļiem, uz jūras šaurumu. Zināju, ka tur dzīvo daži tādi meistari, kas izgatavo mazas laivas, ar kurām var šķērsot jūras šaurumu. Mūs brīdināja, ka jūras šauruma šķērsošanai nav piemērots gadalaiks, turklāt to bija grūti izdarīt ari labos laikapstākļos. Bet es sapratu, ka mums jādodas projām, un nolēmu riskēt.