Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Es ne… neatceros agru bērnību, - Eila iesāka, - tikai zemestrīci un alu lauvu, kas atstāja rētas manā kājā. Iza stāstīja, ka atradusi mani pie upes… Mamut? Kā saka, ja cilvēks nav pamodies un neko nesaprot?

-     Bezsamaņā.

-     Iza mani atrada pie upes bezsamaņā. Biju tādā vecumā kā Ridags, jaunāka. Varbūt man toreiz bija pieci gadi. Kāja man bija savainota no alu lauvas ķetnas. Iza bija… zāļu sieva. Viņa izārstēja manu kāju. Krebs… Krebs bija mogurs… kā Mamuts… svēts vīrs… zina garu pasauli. Krebs man iemācīja runāt klana valodā. Iza un Krebs… viss klans… par mani rūpējās. Es nepiederu pie klana, bet viņi par mani rūpējās.

Eila izmisīgi centās atcerēties visu, ko Jondalars bija viņai mācījis par Mamutu valodu. Viņai nebija patikuši Frabeka izteikumi, ka viņa nemāk pareizi runāt, ne ari viņa pārējie komentāri. Paskatījusies uz Jondalaru, Eila pamanīja, ka vīrieša piere saraukta grumbās. Viņš gribēja, lai Eila uzmanās. Jaunā sieviete īsti neapzinājās viņa bažu iemeslu, bet varbūt nevajag visu stāstīt.

-    Es uzaugu klanā, bet devos prom… meklēt Citus, līdzīgus man. To­reiz man bija… - Eila apklusa, lai atcerētos pareizo skaitļa vārdu, - četr­padsmit gadu. Iza man sacīja, ka Citi dzīvo ziemeļos. Meklēju ilgi, ne­vienu neatradu. Tad atradu ieleju un paliku tur, lai pārlaistu ziemu. Nogalināju zirgu, lai būtu gaļa, tad ieraudzīju mazu zirdziņu, ķēves bērnu. Man nebija neviena. Jauns zirdziņš ir kā bērniņš, es sāku par to rūpēties. Vēlāk atradu mazu, ievainotu lauvēnu. Paņēmu alā pie sevis arī lauvu, bet viņš izauga, aizgāja un atrada draudzeni. Trīs gadus dzīvoju ielejā viena pati. Tad atnāca Jondalars.

Eila apklusa. Neviens vairs nerunāja. Eilas stāsts, kuru jaunā sieviete pārstāstīja tik vienkāršā valodā, bez nekādiem izpušķojumiem, droši vien bija taisnība, tomēr tam bija grūti noticēt. Tas izraisīja vēl vairāk jautājumu, nekā Eila bija devusi atbildes. Vai viņu tiešām bija pieņē­muši plakangalvji un uzaudzinājuši? Vai viņi patiešām māk runāt vai vismaz sazināties? Vai viņi tiešām var būt tik cilvēcīgi un cilvēciski? Un kā tad ar pašu Eilu? Ja jau viņu uzaudzināja plakangalvji, vai viņa ir cilvēks?

Klusumā, kas bija iestājies pēc Eilas stāsta, jaunā sieviete vēroja Ne- ziju un puiku un tad atcerējās kādu pārpratumu, kas notika toreiz, kad viņa vēl dzīvoja klanā. Krebs viņai mācīja sazināties ar klana zīmēm, bet vienu žestu Eila bija pati iemācījusies. Tā bija zīme, ko bieži rādīja bērniem, un bērni to vienmēr rādīja sievietei, kas par viņiem rūpējās; tagad viņa atcerējās, kā Iza bija toreiz jutusies, kad Eila to zīmi viņai parādīja.

Eila pieliecās pie Ridaga un sacīja viņam: - Gribu tev parādīt kādu vārdu. Vārdu, ko saka ar rokām.

Izrādīdams interesi un satraukumu, Ridags paslējās sēdus. Kā vien­mēr, puika bija sapratis katru vārdu, ko viņam saka, un saruna par zīmēm, kuras var rādīt ar rokām, bija izraisījusi viņā nelielu saviļņo­jumu. Visiem vērojot, Eila parādīja žestu - apzinātu roku kustību. Puika neveikli centās viņu atdarināt un apmulsumā sarauca pieri. Tad pēkšņi no slēptākajām atmiņu dzīlēm zēnā radās apskaidrība un sapratne, kas atspoguļojās viņa sejā. Kad Eila pasmaidīja un pamāja ar galvu, Ridags izlaboja savu kļūdu. Tad, pagriezies pret Neziju, viņš vēlreiz parādīja to pašu žestu. Nezija paskatījās Eilā.

-     Viņš tev saka "māte", - Eila paskaidroja.

-    "Māte"? - Nezija pārjautāja un, aizvērusi acis un apskāvusi bērnu, par kuru bija rūpējusies no viņa dzimšanas brīža, centās apvaldīt asa­ras. - Talut! Vai redzēji? Ridags mani tikko nosauca par māti. Es ne­kad nedomāju, ka reiz piedzīvošu dienu, kad zēns mani nosauks par māti.

4

Noskaņojums apmetnē bija nomākts. Neviens nezināja ne ko teikt, ne ko domāt. Kas bija šie svešinieki, kas tik pēkšņi bija parādījušies viņu vidū? Vieglāk bija noticēt vīrietim, kurš teicās nākam no kādas tālas vietas rietumos, nekā sievietei, kura stāstīja, ka trīs gadus dzīvojusi tepat tuvējā ielejā, un vēl neticamāk, ka agrāk dzīvojusi kopā ar pla­kangalvjiem. Sievietes stāsts apdraudēja veselu drošu uzskatu sistēmu, tomēr bija grūti viņas stāstīto apšaubīt.

Ar asarām acīs pēc zēna pirmās klusās zīmes parādīšanas Nezija bija aiznesusi Ridagu uz gultu. Visi pārējie to uztvēra kā signālu, ka stāstu vakars beidzies, un lēnām izklīda pie saviem pavardiem. Eila izmantoja gadījumu, lai aizlavītos projām. Uzlikusi galvā kažokādas jakas kapuci, jaunā sieviete izgāja laukā.

Pazinusi draudzeni, Vīnija klusi iezviedzās. Taustīdamās tumsā, vadī­damās pēc ķēves sprauslāšanas un siltās elpas, Eila atrada zirgu.