Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Es pat nezinu, kā viņa spēja paiet, - Nezija turpināja stāstu. - Viņa cieta lielas sāpes. Sieviete ātri saprata, ka vēlos viņai palīdzēt, bet ne­zinu, vai no palīdzības bija kāds labums. Es pat nebiju pārliecināta, vai sieviete dzemdībās izdzīvos. Tomēr viņa ne reizi neiekliedzās. Bei­dzot, rītam tuvojoties, piedzima viņas dēls. Biju pārsteigta, ieraugot, ka bērns cēlies no jauktiem gariem. Pat tik mazam bērnam varēja šīs atšķirības pamanīt.

Sieviete jutās tik vārga, ka nodomāju: "Varbūt, parādot, ka bērniņš izdzīvojis, viņai radīsies iemesls dzīvot." Viņa alka savu dēlu redzēt. Bet, šķiet, ka viņai vairs neviens nespēja palīdzēt, jo sieviete bija zaudējusi pārāk daudz asiņu. Izskatījās, ka viņa vairs necīnās, un pirms saullēkta Ridaga māte nomira.

Visi man sacīja, lai atstāju bērnu nomirstam blakus mātei, bet toreiz es zīdīju Ragiju un man bija daudz piena. Nebija nekādu problēmu pielikt pie krūts ari otru bērnu. - Nezija aizsargājot apskāva Ridagu.

-     Es zinu, ka viņš ir vārgs. Varbūt man vajadzēja viņu atstāt, bet es nespētu Ridagu vēl vairāk mīlēt arī tad, ja viņš būtu mans pašas bērns. Un es nenožēloju, ka paturēju viņu.

Ar savām lielajām, spožajām un brūnajām acīm Ridags paskatījās augšup uz Neziju un, apvijis rokas sievietei ap kaklu, pieglauda galviņu pie viņas krūtīm. Turot puiku klēpī, Nezija viņu pašūpoja.

-    Daži ļaudis saka, ka Ridags ir dzīvnieks, jo nemāk runāt, bet es zinu, ka viņš visu saprot. Un viņš nemaz nav nekāds "pretīgs radījums", - Nezija dusmīgi paskatījās uz Frabeku. - Tikai Māte zina, kāpēc viņš piedzimis no jauktiem gariem.

Eila pūlējās apvaldīt asaras. Jaunā sieviete nezināja, kā šie apmetnes ļaudis reaģēs uz asarām, viņas asarojošās acis klana ļaudis vienmēr bija izraisījušas uztraukumu. Vērojot sievieti un bērnu, Eila iegrima atmiņās. Viņa tik ļoti sāpīgi ilgojās paturēt rokās savu dēlu un no jauna izjuta bēdas par Izu, kas bija viņu kā mazu meiteni pieņēmusi un iz­audzinājusi, kaut ari Eila bija stipri atšķīrusies no klana ļaudīm, tāpat kā Ridags atšķiras no Lauvas apmetnes iemītniekiem. Bet vairāk par visu Eila pašlaik vēlējās - kaut varētu Nezijai izskaidrot, cik viņa ir aizkustināta un pateicīga gan Ridaga… gan pati savā vārdā. Kādā neiz­skaidrojamā veidā Eila juta - ja viņa spētu ko izdarīt Nezijas labā, tas kaut kā palīdzētu atmaksāt Izai.

-     Nezija, viņš zina, - Eila klusi sacīja. - Viņš nav dzīvnieks, nav plakangalvis. Ridags ir klana un Citu bērns.

-     Eila, es zinu, ka viņš nav dzīvnieks, - Nezija sacīja. - Bet kas ir klans?

-    Tie ir tādi ļaudis, kas līdzinās Ridaga mātei. Jūs viņus dēvējat par plakangalvjiem, viņi sevi sauc par klanu, - Eila skaidroja.

-     Kā tu to domā: viņi sauc sevi par klanu? Plakangalvji taču nemāk runāt! - Talija iejaucās.

-     Viņi nerunā ar vārdiem, bet runā ar rokām.

-    Kā tad tu to zini? - Frabeks iesaucās. - Kur tu tik gudra radusies?

Ievilcis dziļi elpu un to aizturējis, Jondalars gaidīja Eilas atbildi.

-     Agrāk es dzīvoju klanā un runāju tāpat kā viņi. Līdz Jondalara atnākšanai es nemācēju runāt ar vārdiem, - Eila stāstīja. - Klans bija mana cilts.

Iestājās neveikls klusums, līdz cilvēki aptvēra Eilas vārdu jēgu.

-     Tu dzīvoji kopā ar plakangalvjiem! Tu dzīvoji kopā ar tiem netīra­jiem dzīvniekiem! - Frabeks riebumā pielēca kājās un atvirzījās nost. - Nav nekāds brīnums, ka viņa nemāk pareizi runāt. Ja jau šī dzīvojusi kopā ar šiem, tad nav ne par mata tiesu labāka! Visi plakangalvji ir īsti dzīvnieki, ieskaitot tādas jaukteņu anomālijas kā tavējais, Nezij.

Apmetnē sākās kņada. Pat ja kāds varētu Frabekam piekrist, viņš bija aizgājis par tālu. Viņš bija pārkāpis pieklājības robežas pret vie­siem un pat aizvainojis vadoņa sievu. Frabeks jau sen ir kaunējies, ka pieder pie tādas apmetnes, kas savā vidū uzņēmusi "jauktu garu pre­tīgu radījumu", un joprojām bija noskaities uz Fralijas māti par neseno ķildu viņu nebeidzamajā karastāvoklī. Viņš gribēja uz kādu izgāzt savu aizvainojumu.

Aizstāvēdams Neziju un Eilu, Taluts ierēcās kā lauva. Arī Talija aiz­stāvēja apmetnes godu. Krouzija, ļauni smīnēdama, pamīšus strīdējās ar Frabeku un iebiedēja Fraliju, bet pārējie ļaudis skaļi pauda savas domas. Skatīdamās uz ļaudīm, Eila gribēja ar rokām aizklāt ausis, lai nedzirdētu šo trako troksni.

Pēkšņi Taluts iekliedzās, lai visi apklust. Kliedziens bija gana skaļš, lai ļaudis iebiedēti aprimtu. Tad ieskanējās Mamuta bungas un radīja nomierinošu gaisotni.

-    Manuprāt, mums vajadzētu uzklausīt, kas Eilai sakāms, pirms pā­rējie dara zināmas savas domas, - Taluts sacīja, kad bungas bija ap­klusušas.

Cilvēki, gaidīdami Eilas sakāmo, gaidoši paliecās uz priekšu, vēlēda­mies vairāk uzzināt par noslēpumaino sievieti. Eila nebija pārliecināta, ka vēlas vēl kaut ko piebilst šiem trokšņainajiem un rupjajiem ļaudīm, bet saprata, ka citas izejas nav. Tad, nedaudz pacēlusi zodu, nodomāja: "Ja jau viņi grib to dzirdēt, tad pastāstīšu, bet no rīta došos projām."