Научная Фантастика

SIRĒNA

REJS BREDBERIJS, amerikāņu rakstnieksSIRĒNA

REJS BREDBERIJS

UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀA STRUGACKIS B STRUGACKISZINĀTNISKI FANTASTISKS STĀSTSLATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1962TULKOJUSI R. LUGINSKA MĀKSLINIEKS A. JEGERS

Arkadijs un Boriss STRUGACKI

Tālā varavīksne

A.un B.Strugackis Tālā varavīksneIzdevniecība «Zinātne» Riga 1970Latviešu lasītājs brā|us Strugackus jau pazīst pēc 1962. gadā izdotā zinātniski fantastiskā stāsta «Ugu­nīgo mākoņu valstībā». Tas bija darbs, kas iezīmēja padomju literatūrā jauna interesanta daiļrades ceļa sākumu. Viens no šā ceļa posmiem ir fantastiskais stāsts «Tālā Varavīksne».Tālā Varavīksne ir planēta, uz kuras Zemes fiziķi veic sarežģītus eksperimentus. Pēc viena no tiem ap­vārsni piepeši aizsedz melns mākonis. . Tas tuvojas, iznīcinot savā ceļā visu — labības sējumus, pilsētas, tehniku. Cilvēks spiests atkāpties, taču, lai visi at­grieztos uz Zemes, nepietiek raķešu. Notikumu kul­minācijas brīdī vispilnīgāk atklājas zinātnieku sav­starpējās attiecības un uzskati par dzīvi. Briesmu priekšā katram Zemes iedzīvotājam jāparāda, kas viņš ir, — cilvēks vai Cilvēks.Tulkojis R. B l ū m s Mākslinieks E. S k u j i ņ š

Аркадий и Борис Стругацкие

Сeturtais ledus laikmets

KOBO ABE CETURTAIS LEDUS LAIKMETSK o b o A b eCETURTAIS LEDUS LAIKMETS Vāku zīmējis . Reinbergs.Redaktors 0. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore Z. Bruzgule. Korektore I. Ozola. Nodota salikšanai 1966. g. 25. jūlijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 6. septembrī. Papīra formāts 70X 90'/3j. 8,875 fiz. Iespiedi.; 10,38 uzsk. iespiedi.; 9,66 izdevn. 1. Metiens 40 000 eks. Maksā 56 kap- Izdevniecība «Zinātne> Rīgā, Turgeņeva Ielā 19- Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina Ielā Nr, 137/139. Pašūt. Nr. 415. A(Jap)«Ceturtais ledus laikmets», 1966. gada maijā žurnālā «Inostrannaja literatūra» publicēts Abe ro­māns «Sieviete smiltīs».«Svešā seja». Abe nostājas par mieru un drau­dzību starp padomju un japāņu tautām. 1963. gadā viņš apmeklēja mūsu zemi,

Кобо Абэ

Svešā seja

SVEŠĀ SEJAKOBO ABETulkojusi L. Rūmniece

Кобо Абэ

Divu okeānu noslēpums

DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS Grigorijs ADAMOVSLatvijas valsts izdevniecība Rīgā 1958 Адамов Григорий Борисович ТАЙНА ДВУХ ОКЕАНОВМосква Детгиз 1955Художник О. Урбан Латвийское государственное издательствоНа латышском языкеTulkojis Emils S u d m a l i s Mākslinieks O. UrbānsRomāns veltīts padomju zinātnes un technikas brīnuma — zem­ūdenes «Pionieris» — braucienam pāri diviem okeāniem. So zem­ūdeni padomju valdība sūta no Ļeņingradas uz Vladivostoku mūsu Tālo Austrumu robežu aizsardzības nostiprināšanai pret japaņu imperiālistiem — tolaik galveno agresivo spēku Klusajā okeānā.Ilgi un neparasti rūpīgi rakstnieks strādāja pie sava jaunā sacerējuma. Sai laikā rakstnieka kabinetā sakrājās biezas burtnīcas ar tūkstošiem izrakstu par techniku, fiziku, ķīmiju un jūras bioloģiju, mapju kaudzes ar avīžu un žurnālu izgriezumiem par padomju un aizrobežu zinātnieku darbu un jaunākajiem atklājumiem, simtiem grāmatu — vesela bibliotēka, sākot ar bieziem zinātniskiem darbiem līdz «Zemūdens darbinieka sarkanflotieša rokas grāmatai» un «Ūdenslīdēju dienesta noteikumiem».Rakstnieka apvāršņi paplašinājušies. Lasītāja acu priekšā vairs nav šaura pazemes eja, bet viss bezgalīgais Okeāns, nevis četri drosminieki, bet vesels padomju cilvēku kolektivs; pret viņiem saceļas ne vien aklie dabas spēki, bet ari niknais un viltīgais ienaidnieks.

Григорий Адамов

Pazaudētā seja

PAZAUDĒTĀ SEJA ALEKSANDRS BEĻAJEVSRomāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.

Александр Беляев

Es Robots

ES ROBOTSAIZEKS AZIMOVSA(Amer) Ai 487No angļu valodas tulkojušas R. Koka un Ņ. Ķrilova.Māksliniece V. Hirša.DAŽI VĀRDI PAR AIZEKU AZIMOVU«Vēsture sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Visiem cilvēkiem uz Zemes jābūt draugiem. Es vienmēr esmu cen­ties to uzsvērt savos darbos.»Tie ir Aizeka Azimova — ievērojamā ame­rikāņu fantasta un zinātnieka — vārdi. Pēc viņa domām, zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas palīdz apvienot cilvēci. Tā ri­sina problēmas, kas ir svarīgas visiem planē­tas iedzīvotājiem.Šim žanram A. Azimovs — Harvarda uni­versitātes bioķīmijas profesors — veltījis div­desmit sava mūža gadu. Viņa devums ir vai­rāki desmiti romānu un stāstu. To pamatā ir piedzīvojumu tematika, fantastiskais ele­ments. Taču galvenais viņa daiļrades virziens ir cits: Azimovu visvairāk interesē socioloģi­jas problēmas, cilvēces nākotnes likteņi. Kā viņš iztēlojas nākotni?«Cilvēkam, kas radis skatīt pasauli no amerikāņu redzes viedokļa, — izteicies reiz Azimovs, — optimistisks mūsdienu sabiedrī­bas skatījums ir nepieņemams. Es izmantoju fantastiku, lai kritizētu sabiedrību.» Azimova lielums atklājas viņa nozīmīgākajos, sociolo­ģijas problēmām veltītajos darbos. To vidū ir stāstu cikli «Es, robots», «Zvaigznes kā pu­tekļi», «Uz Zemes trūkst vietas», kā arī gran­diozā utopija — rakstnieka vērtīgākais darbs — «Mūžības beigas». Groteskā un pa­radoksālā formā lielais fantasts te paver mūsdienu kapitālistiskās pasaules drūmo ainu, risina modernās cilvēces morālās un filozofis­kās problēmas. Šī viela nedod pamatu opti­mistiski raudzīties cilvēces nākotnē, jo viss liecina par to, ka zinātnes milzīgie sasnie­gumi var novest pie cilvēces iznīcināšanas.Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnī­jies par padomju fantastu sociālo optimismu. «… Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms ga­diem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists …»Taču arī šodien Azimovs ilgojas pēc optimis­ma. Rakstnieks pats atzīstas: ja viņš dzīvotu Padomju Savienībā, tad arī laikam rakstītu tādus pašus darbus kā padomju fantasti.Interesanti atzīmēt, ka Aizeks Azimovs, kas savos fantastiskajos darbos risinājis ļoti plašu jautājumu loku, skardams gan kosmiskos li­dojumus, gan ar robotiem saistītas problē­mas, gan audzināšanas, apmācības un vēl daudzus citus jautājumus, pēdējos gados pie­vērsies galvenokārt populārzinātniskajai lite­ratūrai.Kā to izskaidrot? Pats rakstnieks sniedz šādu paskaidrojumu: pēc pirmā mākslīgā Ze­mes pavadoņa palaišanas viņam kļuvis kauns, ka savās grāmatās viņš nav parādījis mūs­dienu zinātnes un tehnikas apbrīnojamos sa­sniegumus. Azimovs arī izsakās, ka viņš ne­protot aprakstīt jūtas un pārdzīvojumus, tā­pēc daiļliteratūras darbi viņam nepadodoties.Te nu jāsaka, ka Aizeks Azimovs nepama­toti sevi noniecina. Jo, būdams ļoti erudīts un dziļš rakstnieks — īsts zinātniskās fantasti­kas klasiķis — viņš ierindojies piecu labāko amerikāņu fantastu skaitā. Tomēr jāuzsver, ka arī viņa populārzinātniskās grāmatas uz­rakstītas tikpat spoži, ar tādu pašu žilbinošu fantāzijas lidojumu un plašu vērienīgumu kā viņa fantastiskie darbi.Tā kā latviešu lasītāju mēs iepazīstinām ar A. Azimova zinātniskās fantastikas darbu krājumu, noslēgumā gribētos vēl dažos vār­dos raksturot viņa paša domas par minētā žanra un tā rakstnieku galveno sūtību. Tās viņš izklāstījis priekšvārdā japāņu lasītājiem:«Es nebeidzu cerēt, ka cilvēku sadarbība turpināsies Mēness iekarošanas lielajā darbā. Bet, ja ļaudis nesadarbosies, iekarojot Mē­nesi, tad līdz Marsa izpētīšanas brīdim cil­vēce būs smēlusies pietiekami veselā saprāta, lai apzinātos, ka tas ir visu kopīgs uzdevums.Rakstnieki fantasti pareģo, ka šī diena pie­nāks, un viņi tādēļ raksta, lai tā drīzāk pie­nāktu. Rakstnieks fantasts, fantastikas lasī­tājs un pati fantastika kalpo cilvēcei.»Ņ. Ķrilova

Айзек Азимов

Cilvēks- amfībija

CILVĒKS- AMFĪBIJAALEKSANDRS BELAJEVS ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.Tulkotāja

Aleksandrs Beļajevs , Александр Беляев

Profesora Dovela galva

Aleksandrs Belajevs PROFESORA DOVELA GALVA IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970Aleksandrs Beļajevs, ko latviešu lasītāji pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, ir viens no padomju fantastikas pamatlicējiem.Sajā grāmatā ietverts A. Beļajeva garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» uri romāns «Profesora Dovela galva». Sie darbi raksturo rakstnieka apbrī­nojami daudzpusīgo daiļradi. Labi pārzinādams zinātnisko materiālu, viņš risina aizraujošu sižetu un liek lasītājam ar neatslābstošu interesi sekot savu varoņu gaitāqj. Lasītājs aizmirst, ka darbo­jošās personas ir nereālas, un kopā ar tām pār­dzīvo neparastus notikumus.Mākslinieks M. SvidlersNo krievu valodas tulkojuši S. Abzalone un V. HaustnanisRAKSTNIEKS — PĀRDROŠU SAPŅU LOLOTĀJSTautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģu būvētāji». Pie Daugavas attekas divi puišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas un iedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežu mizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai — tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pie­vilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.»Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārvei­dot dabu. Ja cilvēku kopš mūžseniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodien varētu priecāties par izcila­jiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilna­jiem fantastiem bieži vien nācies cīnītiespret aizspriedumu un dogmu šķēršļiem, vēs­tures dažādos laikos viņi likušies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidījuši savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras žanra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latviešu lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, skatī­tāji iemīļojuši tāda paša nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzī­vot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grū­tību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visdažādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrak­stiem korespondences. Aktīvu žurnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beigšanas nākamais rakstnieks bieži maina darba vietas un profesijas: viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs,Izglītības tautas komisariāta juriskonsults. ģAleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo dažādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu noveduši grūtā situācijā. Tā no­tiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kopš bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņš uzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinā- jums, sākas mugurkaula tuberkulozes pro­cess. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlāka­jos gados slimība reižu reizumis liek rakst­niekam palikt gultā. Tad viņš allaž raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā …Izeju no dzīves skarbās īstenības viņš rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustē­ties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskās fantastikas žanram. 1925. gadā žurnālā parādās stāsts «Profe­sora Dovela galva», ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.Izmantodams profesora Dovela eksperi­mentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonā­vējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dove- lam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profe­sora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā šāda absurda situācija — no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksis­tence. Beļajevs kādreiz lasījis par Brauna- Sekāra eksperimentiem. Šis zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušu cilvēku. Zināt­niski fantastiskās literatūras priekšrocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālā­kajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklā­jumi vai eksperimenti. Taču rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.Tikko bija iespiests A. Beļajeva romāns, par to sāka dzīvi interesēties Ļeņingradas medicīnas institūta studenti, notiek pat īpašs seminārs, kurā iztirzā grāmatā risinātās problēmas no medicīnas aspekta. Semināra darbā toreiz piedalās arī profesors Ņegov- skis, kas daudzus gadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturē atdzīvinājis cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A. Be|ajeva darbā izklāstītās idejas likās fantastiskas un pārdrošas. Taču vēl vakar neiespējamo šodien medicīna padarījusi par iespējamu. Svarīgākais šajā ziņā ir cilvēka fantāzijas lidojums.Aleksandra Beļajeva doma rosījusies vis­dažādākajos virzienos, un rakstnieks savos romānos arvien centies izplest cilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam un esam sara­duši ar mūsu mīļo, zaļo zemi. Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosa izplatījums, kas cilvēkam paver neaptverami plašas iespaidu bagātības.A. Beļajeva romānu varoņi spēj dzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spēj lidot, viņi var mainīt seju un izskatu. Romāna «Cil­vēks, kas atguvis seju» varonis kinoaktieris Tonio Presto bijis ārkārtīgi neglīts, taču izskats viņam palīdzējis iemantot populāra komiķa slavu. Doktora Corna izgudrotie iekšējās sekrēcijas preparāti dod iespēju arēji pārvērsties, un Tonio Presto kļūst par skaistuli. Bet līdz ar to viņš zaudē sa.vu bagātību, zaudē slavu — skatītāji mīlējuši un cienījuši populāro neglīto Tonio. Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa par tiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.Vairākos romānos un stāstos A. Beļajevs pievēršas kosmosa tēmai, bet arī tai dots viņa • daiļrades pamatproblēmai raksturīgs pavērsiens — tā ir rakstnieka tieksme papla­šināt cilvēka iespēju robežas, viņa drošā ticība cilvēka prāta varenumam.Tāpat kā citus zinātniski fantastiskos romānus, arī kosmosa tēmai veltītos darbus A. Beļajevs pamato ar nopietnām attiecīgās zinātnes nozares studijām, viņš iepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām par starpplanētu lido­jumiem. Kad ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A. Beļajeva grāmatu «Lēciens nebūtība» (1933), viņš atsauksmē raksta: «No visiem man zināmajiem tulkotajiem un oriģinālstāstiem par starpplanētu lidojumiem A. Beļajeva romāns man šķiet vissaturīgā­kais un zinātniskākais.» K. Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajeva romānu «Zvaigzne KEC» (1936).Aleksandra Beļajeva romānos stingri ievē­rota žanra specifika: rakstnieks skaidri apzi­nājies, ka rada darbus zinātniskās fantasti­kas un piedzīvojumu literatūras žanrā. Autors prot cieši samezglot romāna darbību, tās gaitā ievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņa darbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas, ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katra ceļa līkuma paveras jauna, pārstei­dzoša aina.A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psi­holoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajū­tai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķer­meni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Be­ļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesī­gumam, labajam.Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietī­gajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apme­tas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fan­tāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risi­nāt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidma­šīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visva- renumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romā­nam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» — šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Alek­sandra Beļajeva būtību.Viktors Hausmanis

Александр Беляев

SIRĒNA

REJS BREDBERIJS, amerikāņu rakstnieksSIRĒNA

REJS BREDBERIJS , Рэй Брэдбери

Zudusi pasaule

ZUDUSI PASAULEA.KONANS DOILSPasaulslavenais angļu rakstnieks (1859—1930) lasītājus iepriecinājis ne vien ar privātdetektīva Serloka Holmsa un viņa uzticamā drauga doktora Vatsona gaitām, bet arī ar vairākiem zinātniski fantastiskiem darbiem. Sajā grāmatā lasītājs iepazīsies ar dažiem dēkaiņiem: avīzes reportieri, mednieku aristokrātu un diviem zinātniekiem, kuriem izziņas alkas liek doties bīstamos ceļojumos gan kalnos, gan jūras dzelmēs. Autors ir spraiga sižeta meistars, māk jautri un trāpīgi pajokot un joprojām ir viens no jaunatnes vismīļāka­jiem rakstniekiem.RĪGA «LIESMA» 19892. izdevumsNo angļu valodas tulkojušas Rute Runce, Tija Pētersone un Ņina KrilovaMākslinieks Ģirts BoronovshisRedaktors Andrejs RijnieksIzdevniecība «Liesma», 1989

Артур Конан Дойль

The Fungus

What would happen if, through a genetic experiment gone awry, fungi-mushrooms, toadstools, molds and yeasts — were to go out of control and grow with unprecedented vigor and speed and tenacity, and in places formerly inimicable to them? Knight has pulled out the stops to produce an imaginative and fast-paced sci-fi horror tale set in the British Isles. The protagonist is Barry Wilson, a semi-successful author of spy novels and a former mycologist. Barry's wife Jane, from whom he is separated, is the scientist whose experiment has lead to the disaster, and the British government has called upon Barry to help find Jane and her lab notes. Crossing London in an armored tank, Barry and two other volunteers observe all sorts of grotesqueries: people and animals covered with multicolored fungi, some still alive, some now quite insane; farms and buildings and forests draped in spongy shrouds; mushrooms tall as skyscrapers. Barry survives a series of hair-raising adventures and eventually locates his wife, who has gone mad and has become the high priestness of a cult of fungi-loving female separatists. But he gets the research notes. A first-rate and vivid thriller.

Harry Adam Knight

Sargasi kosmosā

E. NORTONESargasi kosmosāIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977A(Amer) № 509Эндрю Нортон Сaргaссы в космосе Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатнe» Рига 1977На латышском языке Перевод с английского И. Кундзиньш Предисловие А. Стругацкого и Б. Стругацкого Оформление Э. БуровойNo angļu valodas tulkojis I. K u n d z i ņ š A. Strugacka un B. Strugacka priekšvārds Noformējusi E. B u r o v a(Ј) Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne». 1977PRIEKŠVĀRDSAmerikāņu fantastikā ir vairāki vārdi, kuri bauda cieņu savā dzimtenē, bet tikpat kā nav pazīstami aiz tās robežām. Izņemot speciālistus, maz pie mums ir tādu, kas dzirdējuši, piemēram, par tādiem rakstniekiem kā Margareta Senklēra, Čārlzs Herness, Sems Mervins, Endrū Nortone; ļoti reti pie mums tiek izdoti Mirēja Leinstera, Ērika Rasela, Gordona Diksona darbi. Taču tie uzrakstīti pietiekami augstā līmenī, un tiem nav nekā kopīga ar «pelēko» bulvāru makulatūru, kas pārpludina rietumu grāmatu tirgus, to saturs ir patiesi aizraujošs, sižeti asi un labi veidoti, bet aprakstītie notikumi un situācijas liecina par autoru neparasti spilgto iztēli.Tomēr šos sacerējumus nevar salīdzināt ar tādu meistaru darbiem kā R. Bredberijs, R. Seklijs, A. Azimovs. Sie romāni un stāsti apraksta piedzīvojumus, nevis cilvēka un sociālas traģēdijas. To aizsācēji ir Hegards un Berouzs, nevis Velss un Capeks. Pretējo spēku izvietojums tajos ir līdz naivumam vienkāršs. Gaišmataini draugi un rudi ienaidnieki, ka rakstīja Cehovs. Ienaidnieki tīko sagrābt varu Galaktikā un pie viena iegūt daiļo varoni, bet draugi cenšas skaistuli aizsargāt un pie viena stāties ceļā ienaidnieku varaskārajiem tīkojumiem. Pirmajās divās grāmatas trešdaļās draugiem klājas slikti, pēdējā trešdaļā sakāvi cieš ienaidnieki. Tāda ir aplūkotās piedzīvojumu fantastikas shēma, un no autora talanta atkarājas tikai tas, lai šī shēma iespējami mazāk durtos acīs.Par šādas literatūras klasisku paraugu, īstenībā par tas ciltstēvu jāuzskata slavenais Edmona Hamiltona stāsts «Zvaigžņu karaļi» (1949). Intriga sākas ar to, ka labais, bet ālrsirdīgais Vidusgalaktikas impērijas valdnieks kopā ar Herkulesa zvaigznāja lodveida kopas baroniem, kā arī ar sabiedrotajiem grāfiem un hercogiem atsevišķās zvaigžņu asociācijās stājas nāvīgā konfliktā ar Tumšo Pasauļu Līgu — zvaigžņu kopu tumša putekļu miglāja dzīlēs. Lai gūtu uzvaru, imperators ir gatavs upurēt pat sava dēla prinča personisko laimi, apprecinot viņu ar nemīlamo Fo- malgautas sistēmas kņazieni… Karš kosmosā risinās virsgaismas ātrumā, lietojot atornartilēriju un vēl fantastiskākus līdzekļus (piemēram, pretinieka apšaude caur televizora ekrānu).Stāsts «Zvaigžņu karaļi» uzrakstīts pirms divdesmit astoņiem gadiem, un ir pilnīgi saprotams, ka tagad tas liek lasītājam pasmaidīt. Taču mūsdienās piedzīvojumu fantastikas autori jau raksta citādi. Titulētas personas viņu sacerējumos vēl laiku pa laikam ir sastopamas, taču kosmiskajā arēnā tās vairs tikpat kā neiziet. Starpzvaigžņu valstiskums izpaužas demokrātiskākās formās — parasti tās ir Savienības, Federācijas, Apvienotās Republikas. Grandiozās simtiem tūkstošu kuģu lielu armādu sadursmes devušas vietu necilam divkaujām starp tirdzniecības kuģiem un pirātiem — dažkārt kaujas vietā paspēj ierasties policijas kreiseris. Un vispār, pret bezdibe- nīgajām kosmosa dzīlēm arvien biežāk vērojama cieņas pilna nevērība: autoru augstā literārā meistarība ļauj sasniegt nepieciešamo efektu arī mūsu planētas pieticīgajā arēnā vai kādas blakusgalakti- kas noslēpumainajā pasaulē. So sacerējumu valoda ir zaudējusi Berouza retoriskumu un utilitāro lapida- ritāti, varoņu rīcība ieguvusi kaut kādu šķietamu psiholoģisku, bet dažreiz arī sociālu motivējumu, un — kas ir 'ļoti svarīgi — paši varoņi no augstākās sabiedrības sfērām nolaidušies pašā dzīves mutulī; šī dzīve bieži vien ir diezgan dīvaina, pat rēgaina, un tomēr, pēc tīras piedzīvojumu literatūras mērauklas, īsta tautas dzīve. īsāk izsakoties, piedzīvojumu fantastika ir tiktāl tuvinājusies Lielās literatūras līmenim, ciktāl piedzīvojumu literatūra vispār spēj tam tuvoties. Bet labākie šī žanra darbi pauž pat sociāla protesta iedīgļus.Grāmata «Visuma sargasi» pieder vienas no talantīgākajām amerikāņu piedzīvojumu fantastikas autorēm, rakstnieces Fndrū Norlones, spalvai un, jāatzīst, ir pats labākais viņas darbs. Kā lasītājs redzēs, šajā sacerējumā tikpat kā nemana nekādas idejiskas un valodas radniecības ar nebēdnīgoBerouza un Hegarda romantiku, tas uzrakstīts labā reālistiskā manierē un pilnībā atbilst mūsdienu literārajām normām. Tajā nav nolaupītu skaistuļu un supervaroņu, kuriem kosmoss «līdz ceļiem», bet ir parastu kosmosa ceļotāju bargā un grūtību pilnā ikdiena, kas paiet, ar sviedriem vaigā pelnot savu dienišķo maizi. Starp citu, tieši dienišķā maize, nevis noslēpumaini izzudušas civilizācijas dārgumi ir stāsta varoņu rīcības galvenais virzītājs spēks. Pasaule, kurā viņi dzīvo un strādā, ir ne mazāk cietsirdīga un nežēlīga par Džeka Londona Balto Klusumu. Valsti — Federāciju, kas apvieno simtus saules sistēmu, — plosa iekšējas pretrunas. Alkatīgie monopoli sagrābj visu, ko vien spēj aizsniegt. Vienpatņi izmisīgi cīnās par eksistenci, vājie iet dibenā, stiprie tik tikko un kaut kā turas virspusē. Nabadzīgs cilvēks bez sakariem var paļauties tikai uz savu atjautību, profesionālo meistarību un veiksmi. Taču, ja nebūs veiksmes, nepalīdzēs ne atjautība, ne meistarība.Diezin vai Nortone ir centusies izdarīt kaut kādus sociālus vispārinājumus. Būtu naivi ari domāt, ka tieši tādu viņa redz cilvēces nākotni. Nav jāaizmirst, ka viņa rakstījusi parastu piedzīvojumu romānu, viņai bijis vajadzīgs fons sižeta risinājumam, un kā godīgs cilvēks viņa par tādu fonu izvēlējusies tieši to bēdīgo stāvokli, kurš viņai mūsdienu Amerikā visvairāk nepatīk. Iespējams, ka tas pat izdarīts neapzinīgi.Galvenais šajā sacerējumā — draudzība, augsts humānisms, internacionālisms. Atturīga vīriešu draudzība bez siekalainas tās apliecināšanas un izskaidrošanas. Sī draudzība nepazīst ne nacionālu, ne rasu naidu. Kosmiskā kuģa apkalpe atgādina Tūra Heijer- dāla «Ra» komandu: anglis, holandietis, nēģeris, arābs, ķīnietis, japānis, vācietis, amerikānis. Šķiet, starp viņiem ir arī krievs, tikai rakstniece sagrozījusi viņa uzvārdu. Tātad, draudzība, biedriskums, uzticība biedriem, pašaizliedzīga savstarpēja palīdzība. Un tas vjss — nelielā kolektīvā, kas cīnās par eksistenci. Citādi neizdzīvot. Visapkārt ir naidīga sabiedrība un paidīgs Visums, un no šiem abiem ienaidniekiem jāatkaro sev gabals gaļas. Situācija gluži kā Džekam Londonam.Stāsts izceļas ne tikai ar draudzības tēmu (kas piedzīvojumu fantastikā vispār ir diezgan reta). Nortonei ir lieliska fantāzija. Svešas un baismīgas planētas ainas zīmētas reljefi un iespaidīgi, stāstā ir papilnam lielisku, precīzu detaļu, kas izkaisītas pa visu grāmatu. Rakstniece skārusi arī tiešām aktuālas mūsdienu tēmas — tiesa, viņa nav centusies tajās iedziļināties. Priekšteči — rase, kas kādreiz valdījusi visā Galaktikā, tāpat kā cilvēce pašreiz pārvalda visu Zemi, — gājuši bojā drausmīgos savstarpējos karos, gājuši bojā, saberzdami sevi pulveri ar kaut kādu nezināmu ieroci, kas spēj pārvērst pelnos veselas planētas un apdzēst saules. Un viens no stāsta varoņiem ar bailēm runā par to, cik šausmīgi būs, ja šis ierocis ir saglabājies un nonāks Zemes iedzīvotāju rokās …Gribas minēt vēl kādu interesantu detaļu. Nortone izvirzījusi kosmosa ceļotājiem, diezgan parastiem tā iedomātā laika ļaudīm, pārmērīgas prasības. Viņiem ne tikai pilnībā jāpārzina sava specialitāte. Viņiem ne tikai jāpārzina blakusspecialitātes un jāiegūst praktiskas iemaņas visdažādāko mašīnu, vilcēju un lidaparātu vadīšanā. Viņiem jābūt fiziski attīstītiem kā vieglatlētiem daudzcīņniekiem, vajadzības gadījumā jāprot kauties un karot, viņiem jābūt acumirklīgai reakcijai, jāspēj vairākas diennaktis pēc kārtas iztikt bez miega — un, neraugoties uz visu to, Nortone viņus rāda kā parastus, simpātiskus ļaudis, nepavisam ne pārcilvēkus. Vai tas nav mūsdienu un nākamo kosmonautu prototips?Nobeigumā jāpiebilst vēl pāris vārdu. Vairāku subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ (acīmredzot steiga, izdevniecības apstākļi utt.) Endrū Nortone vairākās vietās pieļāvusi nevajadzīgu atkārtošanos, nepatīkamas paskaidrojošas piezīmes, sižeta neatbilstību.Tagad atstājam lasītāju vienatnē ar stāstu un ceram, ka viņam tas sagādās tādu pašu prieku kā mums.A. Sirugackis, B. Strugackis

Эндрю Нортон

Mutants-59 plastmasu ēdājs

MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJSKITS PEDLERS DZERIJS DEIVISSIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976KIT PEDLER AND GERRY DĀVISMUTANT 59:THE PLASTIC EATERNEW YORK, THE VIKING PRESS, 1972К. Педлер, Дж. Дэвис "МУТАНТ-59, ПОЖИРАТЕЛЬ ПЛАСТМАСС Серия «В мире фантастики»" Издательство «Зинатне» Рига 1976   На латышском языкеKits Pedlers, Džerijs Deivjj MUTANTS — 59, PLASTMASU ĒDĀJSПеревод с английского 3. И н е с и с а Художник М. Р и к м а и е Послесловие Е. ПарноваNo angļu valodas tulkojis Z. Inesis Māksliniece M.Rikmane Pēcvārda autors J. ParnovsRedaktors O. Jansons. MāK4IIBlM4 M. Uiv.mclne. Maksll 'redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore L. Btahmane.Nodota salikšanai 1975. g. 29. septembrī. Parakstīta iespiešanai 1976. g. 1. oktobri. Tipogr. papīrs Nr. 1, formāts 70X100/32. 9 fiz. iespiedi.; 11,70 uzsk. iespiedi.; 12,39 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 76 kap. Izdevnieciba «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministra Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pašūt. Nr. 782.<© Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1976Izdota saskaņā ar Latvijas PSR 70304—138 Zinātņu akadēmijas Redakciju M811(11)—76 un izdevumu padomes lēmumu

Джерри Дэвис , Кит Педлер

Haks

HAKSRAENŪNA LASITJĒHAKSKādreiz tas bija izcils zinātnisks atklājums. Gēns, kurš izmaina cilvēka prātu un ļauj cilvēka smadzenem pieslēgtiesdatoram. Tagad tas ir nāvīgs vārds Tas ļauj cilvēkiem iegūt neierobežotu varu, tāpēc šos cilvēkus nogalina pirms tie paspēj izaugt lieli. Haks- tā saucas šis piedzīvojumu stāsts kurš aizvedīs tevi tālā nākotnēRaenona Lasitjē sarakstīja grāmatu "Haks" septiņpadsmit gadu vecumā. Viņa piedzima un uzauga Londonā, pašlaik studē Oksfordā. Viņai nav ne kaķu, ne zirgu, ne gaļēdāju augu, tomēr ir kāda jauna iecere. Pašlaik rakstniece strādā pie "Haka" turpinājuma.Raenuna LasitjēVisas latviešu izdevuma tiesības re. Šo grāmatu pilnībā, arī kādu tās daļu drīkst kopēt, pavairot, saglabāt ierakstu sistēmās vai pārraidīt bez iepriekšējas rakstiskas izdevēja atļaujas.TULKOTĀJS ANDRIS AKMENTIŅŠ REDAKTORE ANITA ROŽKALNE MAKETĒTĀJS SIGURDS TAKERIS MĀKSLINIEKS MĀRTIŅŠ KRŪKLISIZDEVNIECĪBAS VADĪTĀJA INGUNA CEPĪTEIzdevniecība PĒTERGAILIS Ģertrūdes ielā 19/21, LV-1011, RĪGĀ Reģistrācijas apliecība Nr 00 300 593 n (+371) 2 272 220© izdevums latviešu valodā, izdevniecība PĒTERGAILIS, 1999.Nākotne ir mūsu vidū, reiz rakstīja slavenā kareivja Sveika radītājs Jaroslavs Hašeks, un tie bija prātīgi vārdi. Arī Haks vēsta Tev par tālu nākotni, kas patiesībā ir ļoti tuvu. Mūsu plakano divdimensiju televīziju šeit aizstājusi telpiskā bolovīzija, bet dzīvokļos un transporta līdzekļos tālruņa lomu pilda holokoms — tas ļauj gan sazināties, gan aplūkot sarunu biedru vai viesi pie ārdurvīm un ļauj arī pieslēgties datoriem. Haka nākotnes pasaulē ikviens var noīrēt ne tikai vieglo automašīnu — skimmeri, bet arī nelielu lidaparātu — flailcru. Flaiteri stipri līdzinās taksometriem filmā "Piektais elements", un tos, tāpat kā jebko citu nākotnes pasaulē, pārvalda datori.Haks vēsta Tev par cilvēkiem, kas spēj "saaugt" ar datoriem. Tie nav lādi datoram pielipuši puiši, kādus Tu varbūt pazīsti, — ar lielām, piesarkušām acīm, bālu seju. Par tiem sacerētas daudzas anekdotes. Reiz kāds datorists esot atradis vardīti, kas teikusi: "Noskūpsti mani, par princesi pārvērtīšos!" Protams, ka datorists skūpstīties nevēlējās, jo nezināja, ko iesākt ar princesi, taču runājoša varde viņam šķita teicama lieta!Skaistā, tumšmatainā Reivena patiešām atšķiras no šādiem datoristiem. Viņas apziņas impulsi šaujas caur pasaules datortīklu kā nazis caur sviestu, un neviens serveris, ne parole nespēj tiem pretoties! Kāds tur brīnums, ka valdība nolēmusi ikvienu Haku nāvei, pat nezinot, ko īsti prot datorcilvēki ar noslēpumaino Haku gēnu.Taču Haks ir grāmata arī par saprašanos, jo raibajā komandā, kas cīnās pret Datordrošības policijas (DDP) slepeno nodaļu, bieži vien viss atkarīgs no spējas savaldīt dusmas un īgnumu un palīdzēt draugiem.Pirms Tu sāc lasīt šo grāmatu, padomā — vai Tu pazīsti kādu sešpadsmitgadīgu meiteni, kas raksta fantastisku piedzīvojumu romānu? Raenona Lasitjē ir tieši tāda meitene, un šī ir viņas grāmata!TulkotājsVeltīts Maruškai, bez kuras šī grāmata nekad nebūtu uzrakstīta.arī Pīteram, Tanakvī un Viktorijai — par to, ka jūs tādi esat.SATURS1. Taustīšanās miglā 112. Pravietisks sveiciens 293. Dīvainas lietas 424. Liktenīgā tikšanās 575. Gaisma sabiezē 746. neierastas rūpes 887. Dabas kļūda 1068. Elle ir drūma 1229. nāvējošais zobens 139 lū.10. Sprādzienu vilni 15311. Asinis pret asinīm 16712. meli kā patiesība 181

Raenūna Lasitjē

Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Roberts ŠEKLIJSŠIS TAS PAR VELTIIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1972Seši stāstu krājumi, četri fantastiski un pieci piedzīvojumu romāni — tāds ir gados samērā jaunā (dz. 1928. g.) amerikāņu rakstnieka Roberta Seklija ieguldījums literatūrā. Vislielāko uzmanību viņš veltījis fantastikai, uzskatīdams, ka «neviens cits daiļrades veids nedod rakstniekam tādu rīcības brīvību kā fantastika. Tā var aptvert — un aptver — visu uz pasaules, no nevaldāmas piedzīvojumu romantikas līdz satīrai un sociālajai analīzei.» R. Šeklija darbos fantastika sastopama visās šajās izpausmes formās.Viss, ko uzrakstījis Šeklijs, lai kādām iztēles krāsām un sižeta samezglojumiem žilbina acis, sakņojas mūsu pašu pasaulē un vedina domāt par ikdienas problēmām. Kaut vai titulstāsts «Sis tas par velti». Tā varonim no debesīm nokritusi mašīna, kas izpilda jebkuru vēlēšanos. Laimīgais īpašnieks cenšas izspiest no tehnikas brīnuma visu iespējamo. Sīkpilsoņa sapņi ir mazi, toties to ir daudz un viņa alkatība neizmērojama. Par šo alkatību stāsta varonim Kolinsam ir jāsamaksā ar savu dzīvi. Mašīna ir iz'domāta, bet cilvēks —.kā no kapitālistiskās sabiedrības paņemts, tikai rakstnieka talanta paspilgtināts. Un tā visos šī krājuma stāstos, vienalga, kāda būtu to ievirze — traģiska vai komiska.Šo īso iepazīstināšanu gribas nobeigt ar literatūrkritika J. Kagarjicka vārdiem par R. Šekliju: «… viņš nepamāca un neizklaidē — viņš kopā ar mums domā par dzīvi. Tāpēc lasīt viņu ir viegli, aizmirst — grūti.»No angļu valodas tulkojis I. LIVSICS Noformējis G. CĪLĪTIS

Roberts ŠEKLIJS , Роберт Шекли

Divas sfinkas

V. RočestereDIVAS SFINKSASROMĀNSRīga «Vieda»LATVIJAS EKOLOĢISKĀS IZGLĪTĪBAS APGADS

Вера Ивановна Крыжановская

ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Freds Hoils, Džons EljotsANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Džons Eljots , Freds Hoils

Fantastiskā sāga

HARIJS HARISONSFantastiskā sāgaIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1973J. Brandiss. Harijs Harisons, kādu mēs viņu pazīstam>TreniņlidojumsLikuma rokaMēmais Miltons…Mākslinieka portretsRemontstrādnieksVeselā planētaRobots, kas gribēja visu zinātFantastiskā sāgaГ. Гаррисонфантастическая сагаИздательство «Зинатнс> На латышском языке«Fantastiskā sāga» ir izcilā amerikāņu mūsdienu fantasta Harija Harisona pirmais stāstu krājums latviešu valodā. Blakus piedzīvojumu fantastikai tajā iekļauti darbi, kuros izvirzītas svarīgas filozofiskas problēmas, spilgti un asprātīgi atmaskotas ASV īstenības ēnas puses. Stāsti tulkoti no vairākiem amerikāņu izdevumiem.No ang|u valodas tulkojis Z. Inesis Māksliniece M. R i k m a n eIzdota ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumuHARIJS HARISONS, KĀDU MĒS VIŅU PAZĪSTAMHarijam Harisonam bija 26 gadi, kad žurnālā «World Beyond» parādījās viņa pirmais stāsts «Roks Dainers» (1951). Jau nākamajā gadā Frederiks Pols ietvēra šo stāstu zinātniskās fantastikas antoloģijā «Beyond the End of Time». Tā bija reta veiksme: «an- toloģizējas» tikai pazīstamu rakstnieku darbi. Tā savu literāro karjeru sāka diplomētais mākslinieks Harisons, kas strādāja par Ņujorkas komercfirmu ilustratoru un žurnālu māksliniecisko redaktoru. No tā laika Harisons pastāvīgi publicējas izplatītos periodiskajos izdevumos, reizēm iekļūst antoloģijās un kopš 1960. gada regulāri izlaiž atsevišķās grāmatās savus romānus un stāstus.Diezgan ātri iemantojis popularitāti,» Harisons kļuva par ievērojamu ASV fantastu. Pēc bibliogrāfiskajiem avotiem var izsekot, cik droši viņš ienācis literatūrā, pamazām uzkrādams spēkus, un tad palicis zinātniskajā fantastikā kā viens no atzītiem autoriem. Angļu un amerikāņu zinātniskās fantastikas indeksā («Index to the S. F\ Magazines», 1951–1965) reģistrēts ap 60 Harisona publikāciju. No tām tikai 11 attiecas uz 50. gadiem. Visi labākie darbi, kas atnesuši viņam slavu, radīti pēdējā desmitgadē.Vēl nesen Harisonu sauca par jaunu autoru, kas dod cerības. Tagad viņa vārdu kritiskos apskatos min līdzās Azimovg,m, Polam, Katneram, Klarkam un Vin- demam — mūsdienu angju un amerikāņu fantastikas izcilākajiem pārstāvjiem, kuru grāmatas tiek izdotas pie mums un ir diezgan labi pazīstamas.Harisons fantastiskajā literatūrā parādās kā talantīgs sociologs un morālists, kas savdabīgi risina daudzo priekšteču izstrādātās tēmas. Atkarība te divējāda — no zinātniskām idejām un hipotēzēm, kas rada līdzīgus sižetus, un no jau publicētiem un atzītiem daiļdarbiem. Nebūdams zinātnieks, viņš, tāpat kā Klarks un Azimovs, netiecas bagātināt fantastiku ar kaut kādām jaunām superoriģinālām idejām. Viņam ir vieglāk balstīties uz pieņemtiem pieļāvumiem un izdarīt no tiem loģiskus secinājumus. Starp citu, vēl jānoskaidro, kur beidzas īsts novatorisms un sākas interpretācija. Robežas te ir ļoti nosacītas. Pat pirmie klasiķi — Zils Verns un Herberts Velss — nereti patapinājuši idejas no saviem laikabiedriem — rakstniekiem, kas dažādu iemeslu dēļ nav kļuvuši par slavenībām. Acīmredzot bez grūti tveramā jaunuma efekta jāņem vērā vēl citi faktori, kas nosaka panākumus literatūrā. Bet Harisona panākumi ir neapšaubāmi un pilnīgi pelnīti.Kā plaša diapazona rakstnieks, kas strādā dažādos zinātniskās fantastikas žanros un novados, viņš vispirms atšķiras ar neparastu spēju izgudrot sižetus. Augstais profesionālisms apvienojumā ar progresīvajiem centieniem piesaista uzmanību arī tādiem Harisona darbiem, kurus saskaņā ar stingrajiem, bet ne vienmēr taisnīgajiem kritērijiem vajadzētu uzskatīt par otršķirīgiem. Piemēram, stāstos par robotiem Harisons pats atsaucas uz Azimova formulētajiem «ro- botehnikas likumiem» un prasmīgi tos pielieto paradoksālās situācijās, atrodot pirmatklājēja izvirzītajā tēmā vēl neizmantotas iespējas. Tātad runa ir nevis par vienkāršu aizgūšanu, bet par auglīgu ideju tālāk- attīstīšanu un bagātināšanu.To pašu var teikt par Harisona stāstiem un romāniem, kas turpina amerikāņu piedzīvojumu fantastikas tradīcijas. Nopietni rakstnieki nicīgi izturas pret novazāto kosmisko operu un šablonisko kosmisko detektīvu. Harisons, avantūristiskas intrigas meistars, kas veltī savu daiļradi lielākoties jauniešu auditorijai, cenšas atdzemdināt šos žanrus uz sociāla un psiholoģiska pamata. Un, ja arī viņš nav sevišķi oriģināls problēmu izvēlē un nostādnē, tad to kompensē spilgti izteiktās kritiskās tendences — neiecietība pret cilvēku un pilsoņu tiesību ierobežošanu, pret rasu diskrimināciju, gangsterismu, reliģiskajām zvērībām utt.Tas, ko mēs zinām par Harisonu, raksturo viņu kā verdošas enerģijas cilvēku, mērķtiecīgu, dzīvi mīlošu, labvēlīgu, sabiedrisku cilvēku.Harisons dzimis Stemfordā (Konektikutas štatā). Studiju laikā 1943. gadā viņš tika iesaukts armijā, pēc demobilizācijas atgriezās Ņujorkas universitātes mākslas fakultātē, bet 1947. gadā sāka strādāt patstāvīgi un drīz vien vīlās savā amatā. Pārliecinājies, ka mākslinieka profesijas izvēle bijusi kļūda, viņš no trokšņainās Ņujorkas pārcēlās uz kluso Gualtu Meksikā, lai pārbaudītu sevi jaunā darba laukā, bet tad kā brīv- literāts nolūkoja Kentas grāfisti Anglijā, vēlāk aizbrauca uz Londonu, no turienes uz Itāliju, tad uz Dāniju un apmetās ar ģimeni vecā mūra mājā, kas bija līdzīga viduslaiku pilij, netālu no Orezundas, Ziemeļjūras krastā. Brīnumaini romantiskā vide stimulēja viņa radošo fantāziju. Te viņš nodzīvoja vairākus gadus, dalīdams laiku starp literāro darbu, braucieniem uz Londonu, tāliem ceļojumiem (Harisons ir apbraukājis visu pasauli), slēpojumiem uzNorvēģiju vai Zviedriju un… aizraušanos ar espe- ranto.Dzīvojot Dānijā, viņš bija līdzredaktors vienīgajam kritiskajam fantastikas žurnālam, kas iznāca Londonā, — «S. F. Horizon». 1968. gadā Harijs Harisons kļuva par «Amazing Stories» — vecākā amerikāņu zinātniskās fantastikas žurnāla — galveno redaktoru.Harisons labi pazīst Eiropas ziemeļus, Skandināviju, ne velti viņa fantastikā ieskanas skandināvu motīvi. Tie tuvina rakstnieku Polam Andersonam, kas vēl vairāk idealizē seno ziemeļtautu skarbo dzīvi un patriarhālās ieražas. «Fantastisko sāgu» (par to tiks runāts tālāk) visvienkāršāk salīdzināt ar «Cilvēku, kas atnāca par agru» [1] un citiem Andersona darbiem.Harija Harisona fantastiskajās pasaulēs atspoguļojas rakstnieka dzīvespriecīgā, optimistiskā daba. Viņa grāmatās valdošie galvu reibinošie piedzīvojumi, grūti atšķetināmās intrigas, mažora intonācijas un laimīgie iznākumi liekas dabiski tik harmoniskam raksturam. Un tas atšķir Harisonu no vairuma viņa amerikāņu kolēģu.Ar visu to viņš tomēr paliek tipiski amerikānisks fantasts. Raksta daudz un nevienādi (apmēram divas grāmatas gadā), izmēģina roku dažādos žanros un līdztekus atvieglotiem, «komerciāliem» darbiem rada koncepciju darbus, kuros viņam organiski piemītošo humora izjūtu nomāc īsts traģisms. No tā izriet viņa fantastikas plašais diapazons — no tradicionālajiem piedzīvojumiem kosmosā līdz «cietsirdīgajiem» stāstiem ar traģisku sociālo ievirzi.Ar ko Harisons sācis un kā evolucionējis, rāda viņa agrīnie sacerējumi, kuros avantūristiskajai fabulai ir vienīgi izklaidēšanas funkcija. Tāds, teiksim, ir kosmiskais detektīvs «Nerūsējošā tērauda žurka» (1957). Vēlākajos darbos iecere kļūst manāmi sarežģītāka. Stāstā «Bils — Galaktikas varonis» (1966), kas ir kārtējais modernizētas kosmiskās operas paveids, galaktisko karu tēlojums uz tālas nākotnes sociālā fona sasaucas ar mūsdienu notikumiem. Galaktiku karaļi un impērijas — tas viss, protams, ir nosacīts. Galvenais, kas piešķir stāstam satīrisku asumu un aktuālu — skanējumu, ir pretkara patoss, antifašistiskā virzība.Kāpinātā interese par Āzijas problēmām un jauno valstu tautu nacionālo kustību diktējusi rakstniekam triloģiju par Jasona dina Alta piedzīvojumiem — «Nāves pasaule» (1960), «Ētikas inženieris» (1963) un «Barbari zirgos» (1968). Likdams savam varonim darboties visneiedomājamākās un šķietami bezcerīgās situācijās, Harisons aizraujošu dinamisku darbību savij ar interesantiem fantastiskiem pieļāvumiem un morālām kolīzijām. Pašas iedomātās pasaules, kurās valda bailes un ienaids, zināmā mērā atspoguļo mūsdienu kapitālistiskās pasaules pagrimumu.Uz planētas Pirrs cietokšņa pilsētas iedzīvotāji sīvi cīnās ar indīgo floru un faunu, kurām piemīt telepā- tiskas īpašības. Darbība izraisa pretdarbību. Jo vairāk pilsētnieki ienīst naidīgo dabu, jo niknāk tā pretojas. Katram, kas iziet ārpus pilsētas, neizbēgami draud nāve. Taču ir vēl citi cilvēki — zemnieki. Viņi nekaro ar dabu un necenšas to pakļaut ar varu, viņi mierīgi sadarbojas ar dabu, izmantojot to savās interesēs. Jasons dins Alts, zinot, ka pilsētnieki lemti bojāejai, uzstāj, lai viņi pārceļas uz citu planētu. Šo stāstu nevar uztvert citādi kā neokoloniālistiskās politikas nosodījumu, un, ja tas būtu sarakstīts dažus gadus agrāk, tas liktos kā dzēlīga satīra par ameri-' kāņu agresiju Vjetnamā.Otrajā stāstā nenogurdināmais Jasons dins Alts kopā ar tikumības sargu Mihaju Seimonu iepinas visādās likstās uz planētas, kuru apdzīvo primitīvas ciltis, kas atrodas uz dažādām civilizācijas pakāpēm. Un, kaut gan nelokāmais Mihajs joprojām tic «vispārcilvēciskajai» ētikai, kas derīga visiem laikiem un tautām, Jasons, pielāgojoties vietējiem apstākļiem, pārliecinoši pierāda, cik mainīgi un relatīvi ir ētiskie priekšstati, kas atkarīgi, kā mēs teiktu, no vēsturiskajiem apstākļiem. Arī šeit tiek pausta doma par katras tautas neatņemamām tiesībām uz patstāvīgu attīstību.Stāstā, kas noslēdz triloģiju, Jasons dins Alts ar nelielu nodaļu izkāpj uz planētas Felisitija, kas bagāta ar radioaktīvām rūdām, lai sagatavotu pirriešu pārcelšanos. Taču karotājs Temučins, kas vada klejotāju ordas, kavē piepildīt šo nodomu. Tikai pēc Temu- čina nāves sairst šī milzīgā barbaru impērija, kas apdraud visas planētas iedzīvotājus. Tomēr atklāts paliek jautājums, vai pirrieši būs labi kaimiņi no cietsirdīgā valdnieka atbrīvotajām ciltīm vai, no vilka bēgdami, neuzskries virsū lācim.No Harisona jaunākajiem darbiem visspēcīgāko iespaidu atstāj sociāli fantastiskais romāns «Pavirzieties! Pavirzieties!» (1966), kas pēc koncepcijas tuvs Azimova «Tērauda alām», Pola un Kornblūta «Kosmosa tirgoņiem» un citiem līdzīgiem romāniem par tā saucamās demogrāfiskās eksplozijas iespējamām sekām. Harisons balsta savas prognozes uz mūsdienu buržuāzisko zinātnieku — futurologu, sociologu, demogrāfu un ekonomistu — darbiem. Romānam pievienots iespaidīgs pārskats par literatūru, kas veltīta pārapdzīvotības problēmām un sniedz «cilvēces glābšanas» receptes. Un, kaut gan mums ir darīšana ar māksliniecisko fantāziju, autors grib teikt, ka viņa izvēle nebūt nav patvaļīga. Romāns jāuztver kā savdabīga ilustrācija socioloģiskajām prognozēm un kā brīdinājums par cilvēcei draudošajām briesmām.Bet palūkosimies, kā Harisons tēlo samērā tuvu nākotni.1999. gads. Ņujorkā ir 35 miljoni iedzīvotāju. Limitēts viss, izņemot piesārņotā gaisa patēriņu. Pa ielām klīst izsalkuši bezpajumtnieku bari. Nepieciešamos dzīves labumus bauda tikai privileģētie. Greznie hoteļi, kur dzīvo bagātnieki, atgādina ielenktus cietokšņus: bruņoti sargi, automātiskā signalizācija logos un durvīs. Saldūdens un kondicionētais gaiss maksā bargu naudu. Ogles ir izsīkušas, nafta izsūknēta, meži izcirsti. Automobiļu vietā — pedikebi vai kravas ratiņi ar rikšām. Ar elektrību apgādā tikai atsevišķas mājas. Pat «Empire State Building» darbojas viens pats lifts, un arī tas nebrauc līdz pašai augšai. Nepārtraukti nemieri, laupīšanas un slepkavības. Policija «nomierina» melnos ar smirdošu gāzi, kas izraisa vemšanu, un cīnās ar apkārtnes fermeriem, kuri uzspridzina akveduktu, kas atņem viņiem dārgo valgmi. Dabīgā gaļa pieejama tikai atsevišķiem cilvēkiem un tiek pārdota veikalā ar bruņu durvīm. Pircējus, kas var atļauties tādu greznību, pavada sardze. Pat sojas «bifšteki» tiek uzskatīti par gardumu. Badā mirstošie cilvēki smok smirdošos graustos. Uz taloniem izsniedz presētas aļģes un presētu planktonu. Kongresā bezgalīgi tiek apspriests jautājums par dzimstības kontroles ieviešanu, taču pērkamie politikāņi, kas spekulē uz iesīkstējušiem aizspriedumiem, noraida likumprojektu tā «amorāluma» dēļ.Tādas ir Amerikas Savienotās Valstis mūsu gadsimta beigās. Un ne tikai Savienotas Valstis! Beļģija pārvērtusies par īstu cilvēku pūzni, Anglija — par milzīgu pārpildītu pilsētu, kur cilvēki iet bojā no šaurības, slimībām un badošanās.Kāpēc tad notikusi demogrāfiskā eksplozija? Izskaidrojums šķiet naivs. Lētie un nekaitīgie pretapaugļošanās līdzekļi nav lietoti masveidā! Klīnikas, efektīva ģimenes plānošana un valsts kontrole viegli novērstu katastrofālo iedzīvotāju pieaugumu, augsnes noplicināšanu un dabas bagātību izsīkšanu. Tātad galvenā nozīme ir bioloģiskajam faktoram; sociālā anarhija Harisona izpratnē ir nevis cēlonis, bet iedzīvotāju skaita nekārtīga pieauguma sekas.Šim rakstniekam parasto aso sižetu šajā gadījumā pārliecinoši motivē radušies apstākļi. Gangsterisms un noziedzība, valdošo slāņu korupcija un tikumu pagrimums— tamlīdzīgas sabiedriskās tendences mūsdienu Amerikā tiek novestas līdz loģiskam galam.Romānam ir veltījums: «Todam un Moirai. Jūsu labklājības vārdā, mani bērni, es ceru, ka tas paliks izdomājums.» Tātad Harisons neuzskata attēlotās šausmas par fatāli neizbēgamām. Tomēr pašā romānā, kā jau minējām, nav ieteikti nekādi iedarbīgi pasākumi Cilvēka un Dabas saglabāšanai. Šīs ar sāpēm, kaismi un sašutumu uzrakstītās grāmatas atmaskojošais spēks sniedzas tālāk par autora subjektīvajiem centieniem. Taču kaut cik nopietnu pozitīvu uzskatu trūkums uzspiež Harisona romānam idejiskas aprobežotības zīmogu, un šajā ziņā viņš neatšķiras no citiem amerikāņu fantastiem.Ar romāna «Pavirzieties! Pavirzieties!» tēmu sasaucas stāsts «Noziegums». Tie, kas pārkāpj nepielūdzamo likumu par dzimstības ierobežošanu, tiek fiziski likvidēti. Tas ir vēl viens paredzamās demogrāfiskās eksplozijas šaušalīgo seku nežēlīgs variants. Šoreiz Harisons parādās kā satīriķis, gribot negribot liekot atcerēties Džonatana Svifta pamfletu «Neliels ierosinājums», kas iesaka angļiem, kuri izputinājuši Īriju, kanibālisku paņēmienu, lai tiktu vaļā no_ izsalkušajiem. «Realizētā» metafora (angļi izturas Īrijā kā cilvēkēdāji, tātad viņi patiešām var būt cilvēkēdāji) modernā fantastiskā stāstā iegūst vēl baismāku jēgu: valdība apbalvo par slepkavību tēvus, kas vainojami «lieko» bērnu dzimšanā.Ne visai tālas nākotnes Amerikas nomācošajā atmosfērā ievada arī stāsti par robotiem. Satīrisko sociālo virzību tajos pastiprina nepārprotamās analoģijas ar amerikāņu sabiedriskās dzīves ēnas pusēm un tas, ka ar cilvēciskām īpašībām apveltīti roboti pārstāv apspiesto šķiru. Viņus izmanto smagos, maz apmaksātos darbos un pakļauj rasu segregācijai. Pārdzīvodami visas nacionālās un sociālās beztiesības šausmas, viņi ir vēl sliktākā stāvoklī nekā nēģeri pašreiz Savienotajās Valstīs. Līdzjutēju, acīmredzot melnādaino, vadībā rodas slepena robotu organizācija, kas cīnās par pilsoņu tiesībām. Uz tāda piesātināta fona darbība izvēršas stāstā «Robots bezdarbnieks», kas tāpat nepārprotami vērsts pret gangste- rismu. Vērīgais, attapīgais robots, kas pratis atmaskot gangsteru bandu, ar varu tiek savervēts par policistu.Tā paša cikla stāstā «Likuma roka» darbojas robots, kas speciāli programmēts dienestam policijā un lieliski tiek galā ar dažādiem pienākumiem.«Mūsu dienās,» secina stāstnieks, «ar bandītiem cīnās neuzpērkami un neievainojami roboti.» Acīmredzot glābt Ameriku no gangsterisma sērgas ar policijas palīdzību nav iespējams. Pie tāda secinājuma noved abi stāsti, kas uzrakstīti detektīvu garā.Iespaidīgi ir arī psiholoģiskie kontrasti smalkajā un asprātīgajā novelē «Robots, kas gribēja visu zināt». Robots izliekas par cilvēku, lai izbaudītu mīlas jūtas, un caur ciešanām iet nāvē, neizbaudījis nekādus priekus.Daudzus Harisona stāstus īstenībai tuvina ne vien darbības laiks, bet arī pati ieceres būtība.«Rotaļlietu veikals», kas būvēts saskaņā ar klasiskās noveles kanoniem, kur neīstu atrisinājumu nomaina vēl negaidītāks — īsts atrisinājums, ir mazs šedevrs, kas raksturo Harisona novelista mākslu un viņa lielisko izgudrošanas psiholoģijas izpratni kapitālistiskās konkurences pasaulē.*Tematiski līdzīgajā stāstā «Mēmais Miltons» šī problēma traktēta traģiskā aspektā. Stāsta nosaukums ir simbolisks. Dižais angļu dzejnieks Džons Miltons, pazaudējis acu gaismu, turpināja radīt un beidza savu ceļu ar lielisko pret tirāniem vērsto traģēdiju «Samsons cīnītājs». Sems Morisons, koledžas pasniedzējs vienā no dienvidu štatiem, visu redz un visu dzird, bet viņa lūpas ir slēgtas. Viņš ir nēģeris, un viņam jāzina sava vieta. Klusais skolotājs risina gravitācijas lauka vienādojumus un konstruē aparātu, kas paver neredzētas iespējas pasaules enerģētikai. Taču šis «mēmais Miltons» kļūst par rasisma ārprāta upuri un aiznes līdzi kapā sava ģeniālā atklājuma noslēpumu.Dažādas ASV dzīves puses izgaismotas arī tādos stāstos kā «Mākslinieka portrets» un «Treniņlido- jums».Pirmajā stāstā traģiskā pasaules uztvere rodas no Rietumu fantastikai parastās kolīzijas: cilvēks, kuru aizstāj automāts, izkrīt no dzīves tiešā un pārnestā nozīmē. Vienlaikus necilā mākslinieka, komiksu sabiedrības darbinieka pārdzīvojumi atklāti ar tādu caururbjošu spēku, ka, zinot par Harisona pirmās karjeras sabrukumu, lasītājs nevilšus uztver autobiogrāfiskas reminiscences.«Treniņlidojums» attēlo iespējamu, kaut arī ne visai ticamu situāciju, sagatavojot amerikāņu kosmonautus lidojumam uz Marsu. Apstākļos, kas imitē paredzamās grūtības, Pentagona psihologi ar aukstasinīgu aprēķinu padara pārbaudāmos par izmēģinājuma trusīšiem. Harisons meistarīgi atklāj eksperimenta dalībnieku sajūtu, morālo un fizisko ciešanu gammu laikā, kad līdz galam atklājas viņu individuālā apziņa un garīgā atšķirtība. Šīs sociālās un psiholoģiskās fantāzijas sižets ir reālistiski pamatots. Tiesa, mēs nezinām, cik tas atbilst īstenībai. Trīs kosmonautu varoņdarbs krasi atšķiras no tāda pieļāvuma, taču lidojums uz Marsu kādreiz notiks.Vēl dažus vārdus par stāstiem «Veselā planēta» un «Remontstrādnieks», kas veltīti rakstnieka iemīļotajai kosmosa tēmai. Pirmajā no tiem Harisons modelē smagās sekas, kādas uz saprātīgu būtņu apdzīvotas planētas pēc sevis atstāj vergokrātu impērija daudzus gadus pēc tās likvidēšanas. Traumētie aborigēni kļūst par pazemes iemītniekiem un nespēj saprast cilvēkus, kas ieradušies ar labiem nodomiem, — tiktāl psihi sakropļo verdzība.«Remontstrādnieks» ir epizode no remontstrādnieka sūrās dzīves; šis cilvēks atbild par galaktiskajām bākām, kas izvietotas uz zvaigžņu trasēm. Šoreiz viņš nonāk uz planētas, kur valda domājošas amfībijas, kas pārvērtušas sabojāto bāku par sava veida pagānu templi. Tikai savas neparastās veiklības un apķērības dēļ meistars veic uzdevumu.Šajā stāstā mēs atrodam to pašu vidi, ko «Atbraucēja ciešanās», vienā no spēcīgākajiem Harisona darbiem, ar kuru arī sākas mūsu pazīšanās ar viņa daiļradi. [2] Šie stāsti papildina viens otru, veidojot it kā diloģiju, kurā parādīti ne visai veiksmīgi Zemes cilvēku kontakti ar saprātīgas dzīvības pārstāvjiem, kuru bioloģiskais tips krasi atšķiras no mūsu planētas iedzīvotājiem.Centrālo vietu krājumā ieņem jautrais piedzīvojumu stāsts «Fantastiskā sāga» (1967), kas žurnāla variantā nosaukts «Time-Machined Saga», bet atsevišķā izdevumā — «The technicolor Time Machine». (Latviešu valodā stāsts tulkots no grāmatas. — Red. pie- zīme.)Te mēs Harisonu iepazīstam kā neizsmeļamu humoristu un izdomātāju, kas nemaz nelīdzinās «Pavirzieties! Pavirzieties!» un citu minēto darbu autoram. Varētu likties, ka visi iespējamie triki ar ceļojumiem pagātnē un nākotnē ir izmantoti un nekādi sevišķi jaunumi te nav gaidāmi. Kopš tiem laikiem, kad Velss iedarbināja pirmo laika mašīnu, līdzīgi sižeti ir pārplūdinājuši pasaules fantastiku. Bet galvenais taču ir motivējumi! Saskaršanās ar tāliem senčiem vai pēcnācējiem, visvisādas «laika pārbīdes» literatūrā ir sastaptas jau agrāk. Galu galā pat tāds romāns kā Marka Tvena «Jenkiji karaļa Artura galmā» atšķiras no mašīnlaika fantāzijām ar to, ka tām nav pseido- zinātnisku balstu, kas paši par sevi ieceri neietekmē, bet drīzāk tiek pielikti tai klāt.Un tomēr, attīstoties tālāk, tēma par ceļojumiem laikā paver pasaules fantastikai arvien jaunas un jaunas iespējas. Dažādu zemju rakstnieki, arī padomju rakstnieki fantasti, aprobē vēl neizmantotu asprātīgu loģisko pieļāvumu variantus un no tiem izrietošās paradoksālās sekas, Prasmīgās rokās mašīnlaika sižeti kļūst par spekulatīvu eksperimentu — psiholoģisku, socioloģisku, filozofisku — līdzekli vai — mazāk dziļos darbos — par savdabīgu prāta un iztēles treniņa līdzekļi, un tas, bez šaubām, arī dod savu labumu.Te ir pieņemti savi nosacīti likumi. Daži, piemēram, uzskata par nekorektu visniecīgāko iejaukšanos notikumu dabiskajā gaitā: tas var iekustināt pagātnē pieaugošo izmaiņu lavīnu (R. Bredberijs «Un nodārdēja pērkons»). Citi uzskata, ka laiks ir neatgriežams un pie labākās gribas vēsturē nekas nav grozāms (F. Lei- bers «Pamēģini grozīt pagātni!»). Trešie turpretī cenšas izmantot «hronoklazmas» — traucējumus, kas saistīti ar pārvietošanos laikā, — iegūstot no tām efektīgus pārsteigumus. No šā viedokļa ceļotāji laikā var «aizstāt» pazīstamus vēsturiskus darbiniekus, «organizēt» hrestomātiskus notikumus, «padarīt labāku» vai «padarīt sliktāku» vēsturi. Un, kaut gan daudzi fantastikas pazinēji uzskata rotaļu ar «hrono- klazmām» par neauglīgu nodarbošanos, tā saista arī nopietnus rakstniekus, kas pielīdzina neskaitāmos gājienus labai šaha partijai, kur iespējamo kombināciju skaits ir praktiski neierobežots. Gala iznākumā viss taču ir atkarīgs no autora ieceres un izpildījuma meistarības. ✓.Harisons ir hronoklazmu piekritējs. Vienā no viņa nesenajiem stāstiem — «Stonhendža mīkla» — zinātnieks, gribēdams noskaidrot veca Anglijas arhitektūras pieminekļa izcelsmi, sūta tālā nākotnē laika mašīnu ar kinokameru. Nepazīstamo priekšmetu, kas izstaro zeltainu gaismu, aborigēni uzlūko kā dievu un pielūdz kā elku, bet tad viņi uzceļ šajā vietā akmens bluķus, kas pazīstami ar Stonhendža vārdu. Kur tad, jājautā, pirmcēlonis? Vai laika mašīna stimulējusi senā pieminekļa radīšanu vai piemineklis pievilcis zinātnieku, kas sūtījis laika mašīnu?Ja šajā stāstā rakstnieks nekoncentrē uzmanību uz jautājumu par tiešu iejaukšanos pagātnes notikumos, tad «Fantastiskajā sāgā» atnācēji no nākotnes paši rada pagātni, balstoties uz pazīstamiem avotiem. Holivudas kinoekspedīcija, kas devusies uz vikingu laikmetu, inscenē jeb, labāk sakot, pēc esošajiem vēsturiskajiem datiem atdarina, kā senie skandināvi atklājuši Ameriku, un šis izdomātais notikums turpmāk atspoguļojas «sāgās». Gandrīz kā Mandelštamam:Var būt, ka daža laba pērle garām Ies mazbērniem un mazmazbērniem tiks; Būs skalds no jauna svešas dziesmas varā, Un kā par savējo viņš jūsmot liks.Tīši absurdais pieļāvums pilnīgi apgāž vispārzināmos faktus, kas fiksēti avotos, un jēdzienus, kurus nostiprinājis veselais saprāts. «Mašīnlaika sāgas» paradoksalitāte slēpjas ne tikdaudz pašos paņēmienos (tikšanās pašam ar sevi «laika gredzenā», vēsturisku notikumu veidošana ar mērķtiecīgu rīcību pagātnē), cik šo paņēmienu prasmīgā un veiklā izmantošanā.Kinoļaužu biežā pārvietošanās no tagadnes uz pagātni, no pagātnes uz tagadni it kā pārbīda laika slāņus, savienojot un satuvinot dažādu laikmetu cilvēkus, sapludinot notikumus, kurus šķir veselas tūkstošgades. Dzīvespriecīgas bufonādes toņos ieturēto vēstījumu pavada bezgalīgas komiskas izspēles un uzjautrinoši piedzīvojumi.Laika ilgums pagātnē dod iespēju atgriezties tagadnē jau dažas minūtes pēc došanās ceļā. Var bez steigas uzrakstīt scenāriju un uzņemt dabā pilnmetrāžas filmu ar īstu vikingu piedalīšanos. Lai cik ilgi būtu bijusi prom ekspedīcija, krāsainā platformāta lente noteiktajā laikā tiks nodota producentam un glābs firmu no bankrota! Tiesa, biežie braucieni turp un atpakaļ rada dažus traucējumus, kas saistīti ar «objektīvā» laika zaudējumu tagadnē. Un tomēr uzdevums ir izpildīts, un visi ķīviņi, kas sarežģī darbību, dabiski, izriet no tā paša pieņemtā priekšnoteikuma, kas pakļaujas ja ne dzīves patiesības likumiem, tad formālās loģikas likumiem,Lieliski uztverti un tuvplānā parādīti (kā kino) visi centrālie personāži: producents, režisors, scenārists, aktieri. No viņiem Rafs Houks, stulbenis ar atlētisku miesas būvi, kas bijis paredzēts leģendārā Amerikas pirmatklājēja Torfina (islandiešu sāgās Karl- sefni) lomai, tiek nomainīts ar vikingu Otaru, kuram lemts spēlēt vēsturisku lomu ne tikai kino, bet arī dzīvē. Izrādās, ka Torfins Karlsefni ir vikinga, sāgas varoņa, īstais vārds, bet Otars ir pamazināmais vārds no Torfina. Holivudas «seksa bumba» Slaitija Touva patiešām iziet pie viņa par sievu un laiž pasaulē spēkavīru Snoriju, kas tāpat iemūžināts senskandi- nāvu eposā.Vēl vairāk. Režisors Bārnijs Hendriksons, kas inscenē filmu, arī atstāj savas pēdas vēsturē ar Bjarni Herlofsona Torfina drauga vārdu; Herlofsons pamudina viņu doties jūras braucienā un atklāt Vinlandi tagadējās Ņūfaundlendas teritorijā, kur jau laikus ieradušies kinoļaudis. Iznāk, ka tā dzimusi varoņsāga, kurā atainota Amerikas atklāšana — piecus gadsimtus pirms Kolumba!Pārvietošanās laikā savieno nesavienojamus laika slāņus. Taču katrs personāžs pie tam paliek sava laikmeta tipiskās sociālās psiholoģijas paudējs. No vienas puses — Otars, varenais vikings! «Sāga bija viņam viss, vienlaikus dzīve un māksla. Dziesma bija kauja, bet kauja kļuva par dziesmu.» No otras puses — Bārnijs Hendriksons, uzņēmīgais kinodarbonis, un tie, kas ap viņu. Veltīgi pūlēdamies izskaidrot vikingam sava pasākuma jēgu un mērķi, režisors neslēpj patiesību: «Mēs taisām filmu, Otar, lūk, ko ~mēs darām. Laika kavēklis un lielais bizness saplūduši kopā. Nauda un māksla nesajaucas, bet mēs kopš laika gala jaucam tās kopā.»Stāsta satīriskais lādiņš ir viena no daudzslāņu ieceres sastāvdaļām. Prasme viegli, spraigi, nepiespiesti rīkoties ar vēsturisko un mūsdienīgo materiālu, virtuozā kompozīcijas māka, stāstītāja meistarība, neizsīkstošais humors — tas viss veiksmīgi sakausēts kopā.«Fantastiskā sāga» rāda Harisona sasniegumu līmeni piedzīvojumu fantastikas novadā un līdz ar citiem darbiem, kas aplūkoti mūsu apcerējumā un daļēji pārstāvēti krājumā, raksturo šā apskaužamā rakstnieka idejiskos un radošos centienus.Jevgeņijs Brandiss

Гарри Гаррисон

Rietumos no ēdenes

RIETUMOS NO ĒDENESHarijs HarisonsSaprātīgu ķirzaku un akmens laikmeta cilvēku sadursme… Vai patiešām tāda ir civilizācijas vēsture? Par to varēsiet izlasīt aizraujošajā episkajā romānā, kas ir viens no interesantākajiem populārā amerikāņu rakstnieka daiļradē.Rīga, 1997 Izdevniecība GANDRSHARRY HARRISONWest of EdenPublished by Panther Books 1985Granada Publishing Ltd. Copyright © harry harrison 1984© No angļu valodas tulkoja Valdis Felsbergs © Dmitrija Paramonova vāks un zīmējumi © Katrīnas Vasiļevskas noformējums Redaktors Pāvils Silnieks Korektore Daira SlukaISBN 9984-593-00-2SATURSPrologs 8Kerika priekšvārds 91. grāmata 112. grāmata 176 Pasaule rietumos no Ēdenes 349Vēsture 351Tani 364Vārdnīcas 366Zooloģija 372Pateic ībasRakstot šo romānu, es izmantoju dažādu nozaru ekspertu padomus. Jilanē bioloģija ir dr. Džeka Koena darbs. Jilanē un marbaka valodas radījis prof. T. A. Šipijs. Bez viņu palīdzības un padoma grāmata būtu citāda un daudz nabadzīgāka. Mana pateicība viņiem ir bezgalīga.Harijs HarisonsHarijs Harisons dzimis 1925. gadā Stemfordā, Konektikutas pavalstī (ASV), audzis Ņujorkā un 18 gadu vecumā iesaukts Savienoto Valstu armijā. Pēc vairākiem gadiem atgriezies civilajā dzīvē, viņš uzsāka komiksu biznesu un nodrošināja sev veiksmīgu redaktora karjeru, līdz brīdim, kad 1951. gadā rada sev jaunu nodarbi kā neatkarīgs rakstnieks. īpašu vietu ražīgā rakstnieka daiļradē ieņem Ēdenes romānu triloģija, kuras pirmo romānu Rietumos no Ēdenes (1984) kā klasisku Harisona darbu arī pedāvājam latviešu lasītajam.Harijs Harisons ir viens no pasaules fantastiskās literatūras rakstnieku asociācijas (WSF) entuziastiem un vadītājiem. Kopā ar ģimeni viņš līdz šim uzturējies daudzās valstīs, tostarp Meksikā, Anglijā, Itālijā un Dānijā. Ēdenes sarakstīšanas laikā Harisoni bija apmetušies Īrijā.Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.Mozus I. 2. - 8.Un Kains aizgāja no Dieva acīm un dzīvoja Noda zemē, austrumos no Ēdenes.Mozus I. 4. -16.

Harijs Harisons , Гарри Гаррисон

Andromēdas izlaušanās

Freds Hoils, Džons EljotsANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Джон Элиот , Фред Хойл

Dārdu aizas noslēpums

Aleksandrs ŠAĻIMOVSDĀRDU AIZAS NOSLĒPUMSAleksandrs Šaļimovs Александр Иванович Шалимов *1917. gada 12. aprīlī Tambovā; † 1991. gada 4.februārī Sanktpēterburgā) bija padomju krievu ģeologs un zinātniskās fantastikas autors.Piedalījies ģeoloģiskās ekspedīcijās Centrālāzijā, Galējos Ziemeļos, Kaukāzā, Krimā, piedalījies vairāku atradņu atklāšanā. Piedalījies Otrajā pasaules karā Polijas padomju spēku sastāvā. Apbalvots ar divām medaļām "Par kaujas nopelniem".Lasījis lekcijas Ļeņingradas Kalnu (Горном) institūtā, Polijā un Orientas universitātē Kubā. Ģeoloģijas un mineroloģijas zinātņu kandidāts. Vairāk kā simts dažādu zinātnisko publikāciju. Bija PSRS Rakstnieku Savienības biedrs.Pirmā publikācija par Ļeņingradas jaunatni laikrakstā "Maiņa" 1956. gadā.Pirmā zinātniskās fantastikas publikācija, stāsts «Ночь у мазара» 1959. gadā.Aleksandrs Šaļimovs zinātniskās fantastikas literatūrā izvērš arī antiutopijas žanru stāstā "Pievienošana vairākumam" (Приобщение к большинству), kas iznāk 1975. gadā. Autors ir viens no retajiem, kas 80. gados PSRS pievēršas apcerējumiem par pasauli pēc kodolkara savā stāstā "Mūris" (Стена) (1982). Stāstā varoņiem piedzīvo dramatisku sižeta pagriezienu,uzzinot, ka kodolkarš nav skāris visu pasauli, bet tikai ierobežotu teritoriju.

Aleksandrs Šaļimovs , Александр Шалимов

Memoirs of a Space Traveler

The pieces in this book — the two Voyages of Ijon Tichy, his reminiscences, his open letter — all appeared in the 1971 Polish edition of Dzienniki gwiazdowe (The Star Diaries) but were not included in the British and American editions titled The Star Diaries and published in 1976. The present book, in effect, constitutes the second volume of Lem's work of that name.

Stanislaw Lem

Приключения на Лесной улице

Это случилось в обычный летний дождливый день. За окнами квартиры героя сначала образовалась стена из плотного и темного тумана, смешанного с дождем, а затем словно распахнулась дверь в неизвестный поселок, словно приглашающий на прогулку…fantlab.ru © god54

Сергей Александрович Абрамов

CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

V.ŽURAVĻOVACILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDUIZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1965«Cilvēks, kas radīja Atlantīdu» ir fantastisku stāstu krājums. Lasītājs šajā krājumā uzzinās par nākamības cilvēkiem, kuriem pakļaujas vulkāni, uzzinās par lidojumiem uz tālām, noslēpumainām planētām, par domu pārraidīšanu attālumā un vēl daudz ko citu neparastu.Tulkojusi Ilga Kalnciema Vāku, titulu un priekšlapas zīmējusi V. Brence L. Birjukova zīmējumi

V.ŽURAVĻOVA

Logs uz bezgalību

LOGS UZ BEZGALĪBU Zinātniski fantastiski stāstiAleksandrs ŠaļimovsRIGA «LIESMA» 1984Шалимов Александр Иванович ОКНО В БЕСКОНЕЧНОСТЬ Научно-фантастические рассказы Ленинград «Детская литература» 1980No krievu valodas tulkojusi Gaida Līvensone Mākslinieks Vasiliļs SelkovsTulkojums latviešu valodā. Izdevniecība «Liesma», 1984Savādais viesisNeveiksmīgais eksperimentsEs, Ksanta, Buks un FomaLogs uz bezgalībuMantiniekiKlusā okeāna krāterisPievienošana vairākumam

Александр Шалимов

Каллисто

Читая роман Г.Мартынова «Каллисто»,читатели на крыльях мечты совершают многолетний рейс к звезде Сириус на планету Каллисто, где встретятся с ее обитателями, построившими коммунистическое общество.В этом издании объединены романы «Каллисто» и «Каллистяне», ранее выходившие в Детгизе отдельными книгами.

Георгий Мартынов

Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDAAleksandrs PoļeščuksLatvijas valsts izdevniecība Rīga 1963 gTulkojis Jānis Ozols Lipina mākslinieciskā apdareMēs neatkāpsimies, mēs ceļu laužam Uz turieni, kur izplatījums skarbs — Kur kādreiz šķita dieva roku paužam, Tur visur būs tik mūsu roku darbs!S. SčipnčovsEs esmu tārps, saka ideālists. Es esmu tārps, iekām nekā nezinu, iebilst materiālists dialektiķis; bet es esmu dievs, kad es zinu. Tantum possumus, quantum scimusl (Cik daudz spējam, tik daudz zinām.)G. PļehanovsAleksandrs Poļeščuks dzimis 1923. gadā Dņepropetrovskas pilsēta kalpotāja ģimenē. 1947. gadā A. Poļeščuks beidzis Habarovskas Pedagoģiskā institūta Fizikas un mateinatikas fakultāti un sācis strādāt par fizikas pasniedzēju institūtā un skolā.A. Poļeščuka pirmais stāsts «Zvaigžņu cilvēks» iespiests žurnālā «Pioņer» 1957. gadā. 1959. gadā Bērnu literatūras izdevniecība Maskavā izdevusi stāstu «Lielais veikums jeb Brīnumainais stāsts par doktoru Mekanikusu un vitļa suni Almu». «Alekseja Aleksejeva kļūda» ir rakstnieka trešais fantastiskais stāsts.

Александр Полещук

Последний князь удела

Стихи использованные в тексте переведены с татарского поэтом и переводчиком С.Дружининым.

Затерянные во времени

Джон Уиндэм (1903—1969). «Патриарх» английской научной фантастики. Классик — и классицист от фантастики, оригинальный и своеобразный, однако всегда «преданный» последователь Герберта Уэллса. Писатель, стилистически «смотревший назад» — но фактически обогнавший своими холодновато-спокойными «традиционными» романами не только свое, но и — в чем-то! — наше время...Автор «Дня триффидов» и «Кукушек Мидвича», «Куколок», «Кракен пробуждается»...Теперь перед вами — Джон Уиндэм, которого вы ЕЩЕ НЕ ЧИТАЛИ. Джон Уиндэм РАННИХ ПРОИЗВЕДЕНИЙ — повестей и рассказов, НИКОГДА РАНЕЕ не переводившихся на русский язык.Не пропустите!!!

Джон Уиндем

Космикомические истории

Итало Кальвино