Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

Filipa veiksmīgi apstrīdēja Kutrubu, tas viņam mak­sāja vienu vēlēšanos no trim, un tagad bija meitenes kārta mest pirmajai. To izdarījusi, viņa atklāja, ka uz­metusi "lādi" četrus vienādus plus trīs citus vienā­dus. Viņa aizvēra kastīti un, pasniedzot to nākamajam spēlētājam Radjardam Tīram, izteica savu solījumu. "Lāde" bija teicams pirmais metiens, un skaidrs, ka Tīrs viņas solītajam neticēja. Bet Tīrs uzskatīja Filipu par daļēji atbildīgu sava tēva liktenī un tāpēc atteicās saru­nāties ar meiteni. Šā iemesla dēļ viņam nācās informēt Banjipa kungu, spēles tiesnesi, ka viņš solīto apstrīd. Un, būdams īsts ifrīts, viņš skaļi lamājās, kad atvēra kastīti un atklāja, ka Filipas solītais atbilda patiesībai. Ar to pietika, lai viņš par nepiedienīgiem izteicieniem izpelnītos oficiālu brīdinājumu.

-   Brr! novaibstījās ceturtais spēlētājs Zedijs Eloko, kas bija šīs spēles otrs labais džanu cilts džins no Ja­maikas. Man mugurkauls metas čokurā, kad tu tā lamājies.

Radjards Tīrs negribīgi pagrūda kristāla kastīti Ja­maikas džanam. Un ko tu, lūdzu, zini par mugur­kaulu? viņš pajautāja. Ja tavā ciltī kādam būtu mu­gurkauls, tie būtu derīgi kā laicīgo kalpi.

Tā bija piezīme, kas Tīram maksāja vēl vienu vēlē­šanos, jo apvainojumi spēlētājiem nebija atļauti tikai skatītājiem. Un Filipa braši pabeidza pirmo kārtu, ne­zaudējot nevienu vēlēšanos un tādējādi pārsteigdama daudzus, kuri uzskatīja, ka Mareks Kutrubs varētu būt galvenais pretinieks Lilitai de Gūlai.

-    Nāc man līdzi, Nimrods pēc spēles teica. Viņa vēlas ar tevi tikties.

-    Kas ir viņai

-    Aješa, protams. Tā-kurai-jāklausa. Dzelzs lēdija, lūk, kas.

6. nodala badrulbadŪra likums

Aješa sēdēja Ozola istabas stūrī aiz liela, apaļa galda. Blakus viņai kvernēja noplukuša paskata sieviete. Pama­nījusi tuvojamies Filipu kopā ar tēvoci, Aješa aizraidīja sievieti prom un auksti pasmaidīja. Apsēdies, bērns, viņa teica Filipai. Nebaidies. Es tev nekodīšu.

Filipa bija mazliet nobijusies no Aješas, bet viņa tik un tā apsēdās un cieši sakrampēja rokas, it kā meklē­dama atbalstu sevī.

Aješa asi paskatījās uz Nimrodu. Vai tev nav nekas darāms, Nimrod?

-   Jā, protams, Nimrods piekrita. Varu iet parunāt ar Edvidžesu, klejojošo džini. Ir patīkami redzēt viņu atkal atgriežamies džinu sabiedrībā.

Aješa nicīgi iesmējās. Tādas džinu sabiedrības ne­maz nav, viņa teica. Paskaties apkārt, Filipa. Tas ir labo džinu un slikto džinu dzīvs gobelēns, un veiksmes daudzums pasaulē ir atkarīgs vienīgi no tā, cik lielā mērā katrs no mums ir gatavs uzņemties atbildību.

Nimrods pieklājīgi pasmaidīja, it kā īsti nepiekristu Aješai, un tad devās meklēt Edvidžesu.

-     Kāpēc viņu sauc par klejojošo džini? Filipa pa­jautāja Aješai.

-   Edvidžesu? Tāpēc, ka viņa ceļo apkārt pa pasauli ar bezcerīgu misiju palīdzēt cilvēkiem atteikties no azart­spēlēm, ko ifrīti izgudrojuši cilvēces postošākai sliktai veiksmei.

-    Kāpēc bezcerīgu?

-   Cilvēki nemaz nevēlas, lai tiem palīdz. Loģiski, laba veiksme šķiet laba vienīgi tad, ja pastāv sliktas veik­smes alternatīva. Tas ir azartspēļu sāls. Bet es tevi ne­aicināju apspriest azartspēļu filozofiju. Ļauj man uz tevi paskatīties, bērns.

Kādu laiku Filipa neteica ne vārda, kamēr Zilā džine rūpīgi nopētīja viņu tik uzmanīgi, it kā pirktu jaunu mašīnu.

-    Tu tiešām esi savas mātes meita.

-    Vai jūs labi pazīstat manu māti?

Aješa iesmējās. Diezgan labi, lai apraudātu viņas izvēli uzgriezt muguru savam liktenim un būt tai, kas viņa nav vai nekad nevarētu būt.

-    Un kas tas ir?

-   Parasts cilvēks. Aješa papurināja galvu. Tas, ka labākajiem no mums jāizliekas par vienkāršiem cilvē­kiem, ir liels zaudējums. Vai tu tā nedomā?

Filipa neatbildēja. Vai tāpēc jūs un viņa strīdējāties Pjēra viesnīcā? Un, iekams Aješa paguva noliegt, ka to bija darījusi, Filipa piebilda: Es jūs redzēju.

-    Ak tā. Labāk pajautā to savai mātei.

-    Es jau to darīju.

-    Un ko vina teica?

-    Neko īpašu.

-   Droši vien tā ir viņas darīšana. Aješa skaļi nošņaukājās, noslaucīja degunu kabatlakatā un tad mainīja sarunas tematu. Un kā tev patīk tavs pirmais džin verso turnīrs?

-   Ļoti, Filipa atbildēja. Vienīgi ir tā: jo labāk man padodas, jo vairāk, šķiet, no manis sagaida. Vismaz man ir tāda sajūta. Tiešām dīvaini. Neviens gan neko nav teicis. Bet, vai zināt, mani nepamet šī sajūta.

Aješa piekrītoši pamāja. Jā, man ir zināma šī sajūta, Filipa. Sākumā es to neuzskatīju par vēlamu. Protams, tagad ir citādi. Manuprāt, man ir spēks izdarīt jebko, kas, pēc manām domām, ir jādara. Pat tad, ja tas reizēm ir ļoti grūti un nav gluži tas, ko es vēlētos darīt. Kāda lielāka labuma dēļ. Vai saproti?

-    Man tā šķiet, Filipa atbildēja, lai gan nesaprata gandrīz neko.

-   Es gribu teikt, ka tas nav nekas personisks. Mēģini to atcerēties.