Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila pamāja, un Mamuts zināja, ka viņa audzēkne saprata gan viņa teikto, gan slēpto domu. Saruna turpinājās, bet jaunās sievietes domas atgriezās pie klana. Brūns bija bijis labs vadonis, bet ko gan iesāks viņa klans, ja Brouds tāds nebūs? Viņai būtu interesanti uzzināt, vai tādā gadījumā tiks iecelts jauns vadonis; un kurš tas varētu būt? Paies vēl ilgs laiks, līdz Brouda sievas dēls kļūs pieaudzis. Bailes, kas visu laiku bija urdījušas Eilas zemapziņu, pēkšņi izlauzās uz āru.

-     Kur ir Vilks? - viņa jautāja.

Kopš trača sākuma jaunā sieviete nebija vilcēnu redzējusi, to nebija redzējis arī neviens cits. Visi sāka mazuli meklēt. Eila pārmeklēja savu gultu un visus pavarda stūrus, pat ar aizkaru atdalito telpu, kur atradās grozs ar pelniem un zirgu izkārnījumiem, ko bija kucēnam ierādījusi dabisko vajadzību kārtošanai. Jaunā sieviete sāka izjust tādu pašu pa­niku kā māte, kas pazaudējusi savu bērnu.

-    Re, kur viņš ir! - viņa ar atvieglojumu izdzirdēja Torneka balsi, bet vēders sarāvās čokurā, kad vīrietis piebilda: - Vilks ir pie Frabeka. - Frabekam tuvojoties, jaunās sievietes pārsteigums robežojās ar šoku. Viņa nebija vienīgā, kas skatījās pārsteiguma pilnā neticībā.

Frabeks, kas nekad nepalaida garām iespēju nozākāt Eilas dzīvniekus vai to aprūpes dēļ arī pašu jauno sievieti, tagad savās rokās maigi aijāja vilka kucēnu. Nododot vilcēnu jaunās sievietes rokās, Frabeks nedaudz vilcinājās, it kā viņš negribētu atdot mazo, spalvaino kamoliņu, un jaunā sieviete pamanīja Frabeka acīs daudz maigāku skatienu, nekā jebkad agrāk šī vīrieša acīs redzējusi.

-     Viņš droši vien nobijās, - Frabeks skaidroja. - Fralija stāstīja, ka pēkšņi tas smilkstēdams uzradies pie mūsu pavarda. Viņa nezināja, no kurienes tas nācis. Arī bērni atradās pie pavarda, Krisaveks to pacēla un uzlika uz mantu glabātavas paaugstinājuma, kas atrodas blakus viņa gultas galvgalim. Bet tur sienā ir dziļa niša. Tā ala iestiepjas diezgan tālu kalna nogāzē. Atradis šo alu, vilcēns tajā ierāpās līdz pašam galam un negribēja nākt laukā.

-     Tā droši vien viņam atgādināja mammas midzeni, - Eila secināja.

-    Tā ari Fralija sacīja. Viņai tagadējā stāvoklī bija diezgan grūti ierā- pot tam pakaļ, un man šķiet, ka viņa bija arī nobijusies pēc tam, kad dzirdēja Dīgijas stāstu, kā tu līdi vilka midzenī. Bet viņa negribēja arī, ka Krisaveks līstu tam pakaļ. Kad es pārnācu, tad man bija jālien tajā alā un jāvelk vilcēns laukā. Frabeks uz mirkli pieklusa, un, kad turpi­nāja, Eila viņa balsī saklausīja nelielu izbrīnu. - Kad pasniedzos pēc viņa, vilcēns bija tik priecīgs, mani ieraugot, ka nolaizīja man visu seju. Centos viņu no tā atturēt.

Frabeks centās ieņemt savrupu un neieinteresētu stāju, lai noslēptu faktu, ka īstenībā viņu bija aizkustinājis vilka mazuļa, kas bija nobi­jies, dabiskā pievilcība un mīļums. - Bet, kad noliku viņu zemē, tas tik smilkstēja un raudāja, līdz atkal viņu pacēlu. Līdz tam laikam apkārt jau bija savākušies vairāk ļaužu. - Nezinu, kāpēc kucēns izvēlējās mani vai Dzērves pavardu, lai meklētu kādu drošu vietu, kur paslēpties.

-     Tagad viņš apmetni uzskata par savu baru un zina, ka tu esi šīs apmetnes piederīgais, īpaši jau pēc tam, kad biji izcēlis viņu ārā no alas, kuru tas bija atradis, - Eila skaidroja, cenzdamās attēlot notikušo.

Atgriezies pie sava pavarda, Frabeks bija apjautis uzvaras saldo garšu un vēl kaut ko dziļāku, kas lika viņam izbaudīt nepierastu sir­snību un sajusties vienlīdzīgam ar pārējiem apmetnes iemītniekiem. Viņi nebija Frabeku ignorējuši vai pasmējušies par viņu. Taluts viņu allaž uzklausīja, it kā viņam būtu tāds stāvoklis, kas to garantētu, un Talija - pati sieviešu līnijas vadone - bija piedāvājusi atteikties no sava pavarda zināmas teritorijas daļas. Pat Krouzija bija nostājusies viņa pusē.

Ieraugot Fraliju, Frabekam kaklā ieskrēja kamols; tā bija viņa dārgā, augstu stāvokli ieņemošā sieva, kuras dēļ tas viss bija iespējams; viņa skaistā grūtniece, kas drīz dzemdēs viņa paša pavarda pirmo bērnu - Dzērves pavarda, kuru Krouzija bija viņam atvēlējusi. Frabeks bija bijis aizkaitināts, kad Fralija bija pastāstījusi, ka vilcēns noslēpies nišā, bet, par spīti bargajiem vārdiem, kucēna dedzīgā atzīšana bija šo vīrieti pārsteigusi. Pat mazais vilka mazulis bija viņu pieņēmis un spēja no­mierināties tikai pēc tam, kad Frabeks bija paņēmis to rokās. Un Eila sacīja, ka tas noticis tāpēc, ka vilks zinājis, ka viņš ir Lauvas apmetnes piederīgais. Pat vilks atzina viņa piederību pie šīs apmetnes.

-    Tu viņu labāk pieskati, - Frabeks pamācīja, pagriezdamies, lai dotos prom. - Uzmani viņu! Ja nepieskatīsi, kāds var viņu samīt.

Pēc Frabeka aiziešanas vairāki ļaudis, kas bija bijuši liecinieki šai dīvainajai ainai, pilnīgā nesapratnē vērās cits citā.

-     Tās tik ir pārmaiņas! Interesanti - kas viņam uznācis? - Dīgija brīnījās. - Ja es tik labi viņu nepazītu, tad nodomātu, ka viņam patie­šām patīk Vilks!