Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Nebiju domājis, ka viņš ir spējīgs uz ko tādu, - atzinās Raneks, tagad izjuzdams pret Dzērves pavarda vīru lielāku cieņu, nekā jebkad agrāk bija izjutis.

24

Četrkājainās Mātes valstības radības allaž ir kalpojušas vai nu pārti­kai, vai kažokādām, vai arī Lauvas apmetnes garu iemiesojumam. Torei­zējie ļaudis pazina dzīvniekus to dabiskajā vidē, pārzināja to kustības un migrācijas paradumus, zināja, kur tos meklēt un kā tos medīt. Bet apmetnes ļaudis pirms Eilas ierašanās kopā ar ķēvi un jauno kumeļu nekad nebija pazinuši atsevišķus dzīvnieku sugu pārstāvjus.

Eilas savstarpējās attiecības ar zirgiem un, laikam ejot, arī ar pā­rējiem apmetnes iemītniekiem bija nebeidzama viela pārsteigumiem. Agrāk nekad nevienam nebija ienācis prātā, ka dzīvnieki varētu izrādīt atsaucību cilvēkam vai būt iemācīti atsaukties uz svilpienu, vai nest uz savas muguras jātnieku. Bet pat zirgi ar visu savu interesanto uzvedību un piemīlīgumu nespēja radīt tādu sajūsmu kā vilcēns. Ļaudis respek­tēja vilkus kā medniekus un dažos gadījumos arī kā pretiniekus. Dažkārt vilkus medīja to siltā ziemas kažoka dēļ, un, kaut ari reti, gadījās, ka cilvēki ķērās pie vilku gaļas ēšanas. Tomēr daudz biežāk cilvēki un vilki centās cits citu respektēt un izvairīties no kontaktiem.

Bet paši mazākie radījumi parasti prot izraisīt īpašu mīļumu, tas ir viņu iedzimtais izdzīvošanas paņēmiens. Bērni, kā arī dzīvnieku mazuļi aizskar kādu dziļu dvēseles stīgu, kas rada atsaucību, bet Vilkam - tā viņu tagad visi dēvēja - piemita īpašs šarms. Jau no pašas pirmās die­nas, kad mazais, pūkainais, tumši pelēkais kamoliņš gāzelējās pa velēnu mītnes grīdu, viņš paņēma savā varā visu Lauvas apmetnes iemītnieku sirdis. Ikvienam bija grūti pretoties kucēna dedzīgumam, un drīz vien vilcēns jau bija kļuvis par visas apmetnes mīluli.

Tas palīdzēja saprasties, kaut arī apmetnes ļaudis neaptvēra, ka cilvēku un vilku uzvedība nav nemaz tik atšķirīga. Abi sugu pārstāvji bija gudras, sabiedriskas radības, kas ievēroja sarežģītu un nepastāvīgu attiecību vis­pārējo modeli un ar savām individuālajām atšķirībām deva labumu visai grupai. Ņemot vērā abu sugu - vilku un cilvēku - sabiedriskās dzīves uzbūves līdzības un noteiktas rakstura īpašības, kas bija attīstījušās indi­viduāli, starp abām šīm grupām bija iespējamas vienreizīgas attiecības.

Vilka mūžs sākās neparastos un sarežģītos apstākļos. Kā vienīgais izdzīvojušais kucēns no vientuļās vilcenes, kas bija zaudējusi savu tē­viņu, metiena, viņš nekad neuzzināja, kādu drošību piedāvā atrašanās vilku barā. Tā kā vilcēns nebija izbaudījis brāļu vai māsu mierinošo kompāniju, ne arī gādīgu tanšu vai onkuļu sabiedrību - tie būtu palikuši viņa tuvumā, ja mātei gadījumā uz īsu brīdi būtu jāaiziet, - viņam bija nācies izbaudīt vientulību, kas vilka kucēnam bija tik nepierasti. Vienī­gais vilks, ko viņš savā īsajā mūžā bija pazinis, bija mamma, un vilcēna atmiņas par viņu sāka bālēt, tā ka mātes vietu tagad ieņēma Eila.

Bet jaunā sieviete bija viņam kļuvusi par kaut ko vairāk. Izlemjot paturēt un uzaudzināt vilka kucēnu, viņa kļuva par to cilvēku sugas pārstāvi, kas veicināja īpašo saiti starp šīm pilnīgi atšķirīgajām sugām - suņu sugu un cilvēkiem; šī saite atstās ilgstošas un pamatīgas sekas.

Pat ja tuvumā būtu bijuši citi vilki, Vilks, kad tika atrasts, vēl bija pārāk jauns, lai spētu ar tiem saradoties. Apmēram mēnesi ilgajā mūžā viņš tikai tagad tik tikko būtu sācis līst laukā no midzeņa, lai iepazītos ar saviem radiniekiem - vilkiem, pie kuriem viņš tiks pieskaitīts visu savu atlikušo mūžu. Tā vietā Vilkam nācās sarast ar Lauvas apmetnes cilvēkiem un zirgiem.

Tā bija pirmā, bet nebūs pēdējā reize. Šai idejai piedzimstot netīšām vai arī tīšām, tas atkārtosies vēlreiz, vairākkārt un daudzās vietās. Visu mājas suņu sugu senči bijuši vilki, un sākumā tie saglabāja savas īstās vilku īpašības. Bet, laikam ejot, vairākas vilku paaudzes, kuras uzauga cilvēku vidē, sāka atšķirties no saviem savvaļas sugas brāļiem.

Dzīvnieki, kuri piedzima ar pieļaujamānrvai parastām krāsas, formas un auguma ģenētiskajām variācijām - tumšs kažoks, balti plankumi, gredzenā sagriezta aste, mazāki vai lielāki -, bet kurus viņu pašu bars būtu atstūmis, cilvēkiem bieži vien iepatikās daudz labāk.

Pat ģenētisko noviržu eksemplāri - miniatūri dzīvnieki-punduriši vai milzīgi sugas eksemplāri, kuriem bija lieli kauli un kuri savvaļā nebūtu izdzīvojuši un nespētu vairoties, - cilvēku apmetnēs tika laipni pie­ņemti un uzaudzināti. Galu galā neparastie suņu dzimtas eksemplāri un tie, kas neatbilda normālajam tipam, tika audzēti un tika attīstītas tās viņu īpašības, kas cilvēkiem bija vēlamas, līdz ar laiku sāka izzust vairāku suņu līdzība ar viņu senčiem vilkiem un tā bija vairs tik tikko pamanāma. Tomēr viņiem saglabājās vilku gudrība, aizsargāšanas spēja, uzticība un rotaļīgums.