Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Vilks ātri uztvēra apmetnes relatīvo stāvokļu iedalījumu, kā būtu to darījis arī vilku barā, kaut ari viņa paša statusu interpretācija ne vienmēr atbilda cilvēku noteiktajiem priekšstatiem. Kaut arī Talija bija

Lauvas apmetnes sieviešu līnijas vadone, Vilka acīs Eila ieņēma augstāku stāvokli; vilku barā mazuļu māte tika uzskatīta par visu vilku mātīšu va­doni un tā reti kad pieļāva, ka kāda cita mātīte dzemdētu pēcnācējus.

Neviens visā apmetnē precīzi nezināja, ko dzīvnieks domā vai jūt, vai arī viņam vispār piemīt domas un jūtas, kas būtu cilvēkiem saprotamas, bet tam nebija nozīmes. Apmetnes ļaudis viņu vērtēja pēc uzvedības, un, spriežot pēc Vilka darbībām, neviens vairs nešaubījās, ka viņš bez­galīgi mīl un dievina Eilu. Lai kur arī viņa atrastos, viņš allaž zināja, kur mamma patlaban, un pēc svilpiena, knipja, aicinoša žesta vai pat mā­jiena uzreiz metās pie jaunās sievietes kājām, ar pielūgsmi skatīdamies viņai acīs un nolasot vismazāko vēlēšanos. Vilks savās izpausmēs bija absolūti nesavtīgs un visu piedodošs. Kad Eila viņu rāja, viņš smilkstēja verdziskā padevībā un, kad tika samīļots, tad luncinājās prieka ekstāzē. Viss viņa dzīves piepildījums bija izpelnīties Eilas uzmanību. Lielākais Vilka prieks bija tad, kad jaunā sieviete ar viņu rotaļājās vai draiskojās, kaut viens glāsts vai vārds bija pietiekami, lai viņš sajūsmā sāktu Eilu laizīt vai izrādītu citas acīm redzamas pieķeršanās pazīmes.

Ne pret vienu citu Vilks neizrādīja tik eksaltētas jūtas. Pret vairumu ļaužu viņš attiecās ar dažādu pakāpju draudzību un atzīšanu, tas cil­vēkos izraisīja pārsteigumu, ka dzīvnieks var izrādīt tādu jūtu gammu. Vilka attieksme pret Eilu stiprināja apmetnes ļaužu viedokli par to, ka šai sievietei piemīt maģiskas spējas kontrolēt dzīvniekus, un tas palie­lināja cieņu pret viņu.

Jaunajam vilkam radās mazliet lielākas grūtības noteikt, kurš viņa barā ir vīriešu kārtas vadonis. Tam, kurš vilku barā ieņēma šo stāvokli, pienācās cienījama un gādīga attieksme no citu vilku puses. Vilku barā vadoņa apsveicināšanas ceremonija sastāvēja no dedzīgas viņa purna laizīšanas, kažoka ošņāšanas un spiešanās klāt, kas bieži vien beidzās ar brīnišķīgu, kopīgu gaudošanas ceremoniju, kurā visi izteica atzinību vadoņa ieņemtajam stāvoklim. Bet ļaužu sabiedrībā nebija neviena tik īpaša tēviņa, kuram tiktu izrādīta tāda godbijība.

Tomēr Vilks bija pamanījis, ka divi lieli, četrkājaini viņa netradicio­nālā bara locekļi ar daudz lielāku dedzību apsveic kādu garu, blondu vīrieti nekā pārējos cilvēkus, tikai Eila to nedarīja. Turklāt šī vīrieša smaka bija spēcīgi iesūkusies Eilas gultā un tās tuvākajā apkārtnē, ari paša Vilka grozā. Tā kā nebija neviena cita kandidāta, Vilks sliecās uz to, ka tēviņu vadoņa lomu jāpiešķir Jondalaram. Dzīvnieka apņēmību vēl vairāk nostiprināja tas, ka viņa draudzīgie tuvošanās mēģinājumi tika atalgoti ar sirsnīgu un rotaļīgu uzmanības pierādīšanu.

Kāds pusducis bērnu, kas spēlējās kopā ar Vilku, tika uztverti kā viņa brāļi un māsas. Kucēns daudz laika pavadīja bērnu sabiedrībā, visbiežāk tas notika pie Mamuta pavarda. Tiklīdz bērniem tika iedzīta bijība pret vilcēna asajiem, mazajiem zobiņiem un viņi iemācījās ne- izprovocēt to uz pašaizsardzības nolūkā izdarītu ķepas cirtienu, bērni atklāja, ka Vilkam patīk viņa ņemšana rokās, glāstīšana un apmīļošana. Dzīvnieks toleranti izturējās pret neapzinātiem, pārmērīgiem emociju izvirdumiem un, šķiet, saprata atšķirību starp Nuvijas ciešo saspiedienu, viņu nesot, un Brinanu, kas parāva viņu aiz astes, lai izdzirdētu smilks- tus. Pirmā darbība tika iecietīgi uztverta, bet otrā - atalgota ar atriebīgu kodienu. Vilkam patika spēlēties, un viņš allaž pamanījās iekļūt pašā cīņas karstumā, un bērni ātri vien aptvēra, ka kucēnam patīk pienest aizmestas lietas. Kad visi bezspēkā sabruka čupā un aizmiga, lai kur arī būtu, vilcēns bieži atradās bērniem pa vidu.

Pēc pirmās nakts, kad Eila bija solījusi nekad Vilkam neļaut nevienu savainot, jaunā sieviete pieņēma lēmumu mērķtiecīgi un saprātīgi viņu dresēt. Vīnijas dresēšana pašā sākumā bija nejauša. Pirmo reizi uzkāp­jot ķēvei mugurā, Eila bija drīzāk vadījusies pēc saviem impulsiem un nebija zinājusi, ka, biežāk ar Vīniju izjājot, viņa intuitīvi mācās zirgu kontrolēt. Kaut arī tagad jaunā sieviete apzinājās tos signālus, kurus pati bija izdomājusi un apzināti lietojusi, Vīnijas kontrolēšanas paņē­mieni joprojām lielā mērā nāca no viņas intuīcijas, un Eila uzskatīja, ka ķēve paklausa viņas komandām tikai tāpēc, ka pati tā vēlas.