Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Eila, es tevi mīlu. Zinu, ka tagad tu vēl jūties apjukusi, bet gribu, lai tu to zini. Iemīlēju tevi no pirmā acu skatiena. Gribu dalīt savu pavardu kopā ar tevi, dzīvot ar tevi kopā. Gribu darīt tevi laimīgu. Zinu, ka tev vajadzīgs laiks, lai to visu apdomātu. Neprasu tev uzreiz pieņemt lēmumu, bet apsoli, ka tu par to padomāsi… ļauj man tevi darīt laimīgu. Vai padomāsi par to?

Eila paskatījās uz balto tuniku savās rokās, un viņas domas sagriezās virpulī. "Kāpēc Jondalars vairs nevēlas gulēt kopā ar mani? Kāpēc viņš vairs man nepieskaras un nedalās Baudas veltē, kāpēc to nedarīja arī tad, kad vēl gulēja man blakus? Viss ir mainījies pēc tam, kad kļuvu par Mamutu cilts piederīgo. Vai viņam nepatīk, ka esmu šeit pieņemta? Ja reiz tā, kāpēc tad viņš man to neteica? Varbūt viņš to negribēja? Viņš taču teica, ka gribēja. Biju domājusi, ka viņš mani mīl. Varbūt viņš ir pārdomājis? Varbūt viņš mani vairs nemīl? Jondalars nekad nav mani lūdzis dzīvot kopā ar viņu. Ko es darīšu, ja Jondalars dosies prom viens pats bez manis?" Kamols Eilas kuņģi bija tik ciets kā akmens. "Ranekam es patīku, un viņš grib, lai arī man viņš patiktu. Viņš ir jauks un jautrs, liek man allaž smieties… un viņš mani mīl. Bet es viņu nemīlu. Kaut es spētu viņu iemīlēt… varbūt man vajadzētu pacensties to izdarīt?"

-    Jā, Ranek. Es par to padomāšu, - viņa maigi atbildēja, bet, sakot šos vārdus, jaunās sievietes kakls sažņaudzās un iesmeldzās.

Jondalars vēroja, kā Raneks aiziet no Mamuta pavarda. Garais Zelan­doni vīrs bija kļuvis par novērotāju, kaut arī pašam par to bija kauns. Tā nebija piedienīga uzvedība ne šajā sabiedrībā, ne arī viņa paša mājās, kad pieaudzis cilvēks pārmērīgi skatās vai uztraucas par kāda cita cil­vēka parastām darbībām, un Jondalars vienmēr ir ievērojis un jūtīgi uztvēris pieņemtās uzvedības normas. Jauno vīrieti uztrauca tas, ka viņu var uzskatīt par nepieklājīgu, bet tur neko nevarēja līdzēt. Viņš centās to darīt slepus, bet visu laiku vēroja Eilu pie Mamuta pavarda.

Kaulu apstrādes meistara spriganais solis un apmierinātais smaids, atgriežoties pie Lapsas pavarda, nobaidīja garo Lauvas apmetnes viesi. Viņš apzinājās, ka Eila viņam kaut ko pateikusi vai izdarījusi, kas tik loti pacilājis Mamutu cilts vīru, un savā slimīgajā iztēlē Jondalars jau iztēlojās pašu ļaunāko.

Zelandoni vīrs zināja, ka Raneks kļuvis par pastāvīgu Mamuta pa­varda viesi, līdzko pats bija to pametis, un tagad nemitīgi sevi šaustīja, ka pats viņam tādu iespēju sagādājis. Viņš vēlējās, kaut spētu muļķīgo strīdu un pateiktos vārdus padarīt nebijušus, bet bija pārliecināts, ka ir jau par vēlu, lai kaut ko labotu. Jondalars jutās bezpalīdzīgs, bet zināmā mērā ari atvieglots, ka starp viņu un Eilu tagad nostājies attālums.

Kaut arī viņš pats sev to neatzina, Zelandoni vīra darbība bija vērsta uz ko vairāk nekā uz vienkāršu vēlmi ļaut sievietei pašai izvēlēties, kuru vīrieti viņa grib. Jondalars jutās tik ļoti sāpināts, ka daļa no viņa vēlējās atkāpties: ja jau Eila spēj no viņa atteikties, tad arī viņš var atteikties no šīs sievietes. Bet arī viņam bija jādod sev izvēles iespējas - paskatīties, vai ir iespējams pārvarēt savu mīlestību uz Eilu. Viņš patiesi šaubījās, vai Eilai nebūtu labāk šeit palikt - šeit, kur sievieti pieņēma un mīlēja, nekā kopā ar viņu atgriezties pie Zelandoni cilts, viņa ļaudīm, un vēl viņš baidījās par to, kāda būs viņa paša nostāja, ja viņa ļaudis Eilu nepieņems. Vai tad viņš būs gatavs dalīties ar šo sievieti trimdas dzīvē? Vai viņš būs gatavs atkal doties prom un pamest savus ļaudis, īpaši jau pēc tam, kad būs veicis tik garu Ceļojumu mājup? Vai varbūt tādā gadījumā ari viņš no Eilas atteiksies?

Ja Eila izvēlētos kādu citu, ko mīlēt, tad Jondalars būtu spiests viņu atstāt un tad viņam nebūtu jāpieņem tāds grūts lēmums. Bet doma par to, ka Eila varētu mīlēt kādu citu, lika viņa kuņģim tā sagriezties, elpai aizrauties, kaklam aizžņaugties un izraisīja tik neciešamas sāpes, ka Jondalars nezināja, vai spētu to pārdzīvot - vai vispār to vēlas. Jo vairāk viņš pats ar sevi cīnījās, lai savu mīlestību neizrādītu, jo īpašnieciskāks un greizsirdīgāks kļuva un jo vairāk sevi par to ienīda.

Centieni tikt galā ar spēcīgajām un dalītajām jūtām prasīja savas no­devas. Jondalars nespēja vairs ne ēst, ne gulēt, viņš izskatījās izkāmējis un izdēdējis. Apģērbs uz viņa garā auguma sāka nokarāties. Zelandoni meistars vairs nespēja koncentrēties pat ne uz skaistu krama gabalu.

Dažkārt jau viņam likās, ka zaudē saprātu vai viņu savā varā pārņēmis kāds kaitīgs nakts mošķis. Viņš bija tik nomocījies ar savu mīlestību pret Eilu un nobēdājies, ka var viņu zaudēt, un nobijies par to, kas var notikt, ja neļaus viņai aiziet, ka nespēja atrasties šīs sievietes tuvumā. Jondalars baidījās, ka zaudēs kontroli un izdarīs kaut ko tādu, ko pēc tam atkal nožēlos. Bet viņš nespēja no viņas atraut acis.