Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Tad izraudies, Eila. Tev nevajag šīs sāpes paturēt sevī. Tavām sāpēm ir pamatots iemesls, un tev ir tiesības izraudāties, - Mamuts secināja.

-    Ak, Mamut! - Eila, smagi šņukstot, izdvesa, tad, joprojām apspiez­dama elsas, ar viedā vīra atļauju atviegloti izraudāja savas sirdssāpes un ciešanas.

-    Eila, neturi to sevī. Dažreiz ir labi izraudāties, - Mamuts pamācīja, sē­dēdams uz jaunās sievietes gultas malas un maigi viņu paijādams. - Viss notiks tā, kā tam jānotiek, kā tam lemts notikt. Viss būs labi, Eila.

Kad jaunā sieviete beidzot pārtrauca raudāt, viņa sameklēja mīkstu ādas gabaliņu, lai noslaucītu seju un degunu, un apsēdās blakus vie- dajam vīram. - Tagad jūtos labāk, - viņa konstatēja.

-     Vienmēr ir labāk izraudāties, ja tāda vajadzība rodas, bet nekas vēl nav beidzies, Eila.

Viņa nolieca galvu. - Es zinu. - Tad, pagriezusies pret pareģi, jautāja: - Bet kāpēc?

-     Kādu dienu tu uzzināsi, kāpēc. Es uzskatu, ka tavu dzīvi vada va­reni spēki. Tev ir izvēlēts īpašs liktenis. Šī nasta, kas tev jānes, nav viegla; paskat, ko tik tu savā īsajā mūžā esi izcietusi! Bet ne jau visa tava dzīve sastāvēs vienīgi no ciešanām, tu piedzīvosi ari patiesi lielus prieka mirkļus. Eila, ļaudis tevi mīl. Tu pie sevis piesaisti mīlestību. Šī velte tev piešķirta, lai tu pārciestu smago nastu. Tev apkārt mūžīgi valdīs mīlestība… varbūt tās būs pat par daudz…

-     Es domāju, ka Jondalars mani mīl…

-     Neesi tik pārliecināta par to, ka viņš tevi nemīl, bet tevi mīl arī daudzi citi, ieskaitot šo veco vīru, - Mamuts smaidot sacīja. Arī Eila atsmaidīja viņam pretim. - Pat vilks un zirgi tevi mīl. Vai tad kopā nesanāk daudz dzīvu radību, kas tevi mīl?

-    Tev taisnība. Iza mani mīlēja. Viņa bija mana māte. Nav svarīgi, ka viņa mani nedzemdēja. Mirstot viņa atzinās, ka mani mīlējusi visvai­rāk… Krebs mani mīlēja… kaut arī mēdzu viņam sagādāt vilšanos… un sāpināt. - Eila uz brīdi apklusa, tad turpināja: - Uba mani mīlēja… un Durks. - Viņa atkal apklusa. - Mamut, kā tu domā, vai es vēl kādreiz satikšu savu dēlu?

Vecais vīrs ieturēja pauzi, pirms deva atbildi. - Cik ilgi tu neesi viņu redzējusi?

-    Trīs… nē, četrus gadus. Viņš piedzima agrā pavasari. Kad aizgāju no klana, Durkam bija trīs gadi. Tagad viņš ir apmēram tikpat vecs kā

Ridags… - Pēkšņi paskatījusies uz Mamutu, Eila ar neviltotu satrau­kumu turpināja: - Mamut, Ridags ir jaukto garu bērns, tāpat kā mans dēls. Ja jau Ridags drīkst šeit dzīvot, kāpēc Durks to nedrīkstētu? Tu biji aizgājis uz pussalu un atgriezies, kāpēc es nevarētu uz turieni aiziet un atvest Durku uz šejieni? Tas taču nemaz nav tik ļoti tālu.

Mamuts sarauca pieri, apdomādams, ko lai atbild. - Eila, es nespēju atbildēt uz šo jautājumu. Tikai tu pati vari rast uz to atbildi, bet tev viss ļoti rūpīgi jāapsver, pirms izlem, kā būs labāk ne tikai tev, bet arī tavam dēlam. Tu piederi pie Mamutu cilts. Tu esi iemācījusies runāt mūsu valodā, esi apguvusi daudzas no mūsu tradīcijām, bet tev vēl ari daudz jāmācās.

Eila vairs neklausījās šamaņa rūpīgi izvēlētajos vārdos. Viņas domas jau auļoja tālu uz priekšu. - Ja Nezija varēja pieņemt bērnu, kurš nespēj pat parunāt, kāpēc nevarētu pieņemt tādu, kurš mācēs runāt? Durks varētu runāt, ja viņam iemācītu valodu. Durks varētu kļūt par Ridaga draugu. Durks varētu viņam palīdzēt, aizskriet un visu ko atnest. Durks ir lielisks skrējējs.

Mamuts ļāva Eilai turpināt viņas dedzīgo Durka labo īpašību uz­skaitījumu, līdz viņa pati apklusa, tad vecais vīrs jautāja: - Eila, kad tu plāno doties viņam pakaļ?

-     Tiklīdz tas būs iespējams. Šopavasar… nē, pavasarī ir grūti ceļot, pārāk lieli pali. Man būs jānogaida līdz vasarai. - Eila ieturēja pauzi. - Varbūt ari ne. Šovasar notiek klanu Sapulce. Ja nenokļūšu līdz turie­nei pirms viņu došanās ceļā, man būs jāgaida, līdz klans no turienes atgriezīsies. Bet pēc tam Ura jau būs atnākusi kopā ar klanu…

-     Vai tā ir tā meitene, kas apsolīta tavam dēlam? - Mamuts pain­teresējās.

-     Jā, pēc pāris gadiem viņi apprecēsies. Klana bērni attīstās agrāk nekā Citu bērni… nekā es pieaugu. Iza jau bija sākusi šaubīties, vai es vispār kādreiz kļūšu par sievieti. Salīdzinājumā ar klana meitenēm es tik lēni attīstījos… tomēr Ura jau varētu būt sieviete un gatava savam vīrietim, ar kuru kopā dalīt pavardu. - Eila sarauca pieri. - Kad toreiz redzēju Uru, viņa vēl bija zīdainis un Durks… Pēdējoreiz, kad redzēju Durku, viņš vēl bija mazs puika. Drīz viņš kļūs par vīrieti, gādās par savu sievu - sievieti, kas dzemdēs bērnus. Bet man vēl nav vīra. Mana dēla sieva var dzemdēt bērnus ātrāk par mani pašu.

-     Eila, vai tu zini, cik tev ir gadu?

-    Ne gluži precīzi, bet ziemas beigās, aptuveni ap šo laiku, es parasti saskaitu savus gadus. Nezinu, kāpēc tā. Jaunā sieviete atkal sarauca pieri. - Šķiet, ka pienācis laiks pievienot vēl vienu gadu klāt. Tas nozīmē, ka tagad man jābūt… - Eila aizvēra acis un koncentrējās uz skaitļa vārdiem. - Tagad man ir astoņpadsmit gadu, Mamut. Es jau esmu veca!