Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jaunā sieviete jau pēc skaņas noprata, ka Vilks atkal sadarījis kādas blēņas. Viņa skrēja skatīties, kāda šoreiz ir problēma, un ieraudzīja, ka Raneks un Vilks cīkstas par kādu novalkātu zābaku.

-    Vilk! Laid to vaļā! - Eila pavēlēja, ātrā žestā nolaizdama roku tieši vilcēnam pie purniņa. Kucēns nekavējoties atlaida zābaku un, ausis atglaudis un asti nolaidis, pazemīgi smilkstēdams, pieplaka pie zemes. Raneks nolika savu zābaku uz paaugstinājuma.

-     Ceru, ka viņš nesaplosīja tavu zābaku, - Eila sacīja.

-    Tam nav nozīmes. Zābaks tāpat ir vecs, - Raneks smaidīdams atbil­dēja un ar apbrīnu piebilda: - Eila, tu patiešām pārzini vilku paradumus. Viņš dara tieši to, ko tu viņam liec.

-     Bet tikai tik ilgi, kamēr pati šeit stāvu un viņu pieskatu, - viņa atzinās, paskatīdamās lejup uz dzīvnieku. Vilks viņu vēroja, nogaidoši luncinādams asti. - Tiklīdz pagriezīšu viņam muguru, tā tas ķersies pie kaut kā cita, kaut arī labi zina, ka nedrīkst neko aiztikt. Vilks to liks mierā, tiklīdz ieraudzīs mani tuvojamies, bet nezinu, kā lai viņam iemāca neaiztikt citu ļaužu mantas.

-    Varbūt viņam vajadzīga kāda pašam sava mantiņa? - Raneks iero­sināja. Tad, paskatījies jaunajā sievietē maigām, tumšām un spožām acīm, piebilda: - Vai kāda no tavām mantām.

Kucēns skatījās uz Eilu un smilkstēja, lai izpelnītos mammas uzma­nību. Beidzot, nespēdams vairs sagaidīt, tas pāris reižu ierējās. - Mierā! Klusu! - jaunā sieviete nokomandēja, juzdamās neērti par tādu vilcēna uzvedību. Pilnīgi satriekts, Vilks atkāpās, nogūlās uz ķepām un skatījās uz savu pielūgsmes objektu.

Pavērojis šo ainu, Raneks sacīja Eilai: - Viņš nespēj pārdzīvot, ka tu neesi ar viņu apmierināta. Viņš grib zināt, ka tu viņu mīli. Domāju, ka saprotu, kā viņš jūtas.

Tumšādainā vīrieša acīs parādījās tāda sirsnība un ilgas, kas jau agrāk bija Eilu tik loti aizkustinājušas. Viņa sajuta, ka pašas augumam pārskrien trīsas un tas vēlas atsaukties; izjutusi uzbudinājumu, viņa atkāpās. Lai noslēptu satraukumu, jaunā sieviete noliecās pie kucēna un pacēla to uz rokām. Vilks dedzīgi nolaizīja viņai seju, no laimes luncinādams asti.

-    Nu, vai redzi! Tagad, kad viņš zina, ka tu viņu mīli. Vilks ir laimīgs, - Raneks teica. - Arī es būtu laimīgs, ja zinātu, ka tev patīku. Vai es tev patīku?

-     Ē… protams, Ranek, tu man patīc, - Eila stostījās, juzdamās ne­ērti.

Vīrieša sejā parādījās plats smaids un acīs iemirdzējās nebēdnīga dzirkstelīte un vēl kaut kas dziļāks. - Es būtu ļoti laimīgs, ja varētu tev parādīt, cik ļoti tavi vārdi mani iepriecina, - viņš atzinās, pienākdams tuvāk klāt un aplikdams roku jaunajai sievietei ap vidukli.

-    Es tev ticu, - viņa atbildēja, pavirzīdamās prom. - Ranek, tev nav tas man jāizrāda.

Šī nebija pirmā reize, kad Raneks bija mēģinājis Eilai tuvoties. Parasti šie tuvošanās mēģinājumi bija izteikti jokojoties, lai Eila neaizmirstu par viņa jūtām, joki ļāva jaunajai sievietei no tiem izvairīties, nepaze­mojot ne sevi, ne Raneku. Sajuzdama, ka gaidāma nopietna saruna, un gribēdama no tās izvairīties, Eila devās prom. Viņai bija tāda priekšno­jauta, ka tumšādainais vīrietis varētu viņu aicināt savā gultā, un tāpēc nezināja, vai spēs atteikt vīrietim, kas ierosinās iet uz gultu vai pat izteiks tiešu lūgumu. Eila zināja, ka viņai ir tiesības šo piedāvājumu noraidīt, bet pakļaušanās bija tik dziļi viņā iesakņojusies, ka jaunā sie­viete nezināja, vai spēs atteikt.

-    Kāpēc ne, Eila? - Raneks jautāja, atpalicis soli aiz muguras. - Kā­pēc tu neļauj man to pierādīt? Tagad tu guli viena. Tev nevajadzētu gulēt vienai.

Eila izjuta sirdsapziņas pārmetumus un nožēlu par to, ka tagad viņa patiešām guļ viena, bet centās to neizrādīt. - Es neguļu viena, - viņa atbildēja, pacēlusi kucēnu. - Pie manis guļ Vilks savā grozā, tieši blakus manai galvai.

-    Tas jau nav viens un tas pats, - Raneks iebilda. Vīrieša balss tonis bija nopietns, un izskatījās, ka viņš ir gatavs šo tematu apspriest. Tad Raneks apstājās un pasmaidīja. Viņš negribēja jauno sievieti steidzināt.

Varēja redzēt, ka viņa ir satraukta. Vēl jau nav pagājis ilgs laiks kopš šķiršanās no Jondalara. Tumšādainais vīrietis centās kliedēt saspringto gaisotni. - Vilks ir pārāk mazs, lai tevi sasildītu… bet jāatzīst, ka puisis ir simpātisks. - Raneks maigi pabužināja kucēna galvu.

Pasmaidījusi Eila ielika jauno kucēnu grozā. Viņš nekavējoties izlēca no tā ārā uz grīdas, apsēdās un sāka kasīties, pēc tam pieskrēja pie sava barojamā trauka. Jaunā sieviete sāka locīt tuniku, lai noliktu to. Viņa noglāstīja mīksto, balto ādu un sermuļa kažoku, iztaisnoja mazās astītes ar melnajiem galiņiem, juzdama, ka kuņģis savelkas čokurā un kaklā veidojas kamols. Acīs koda asaras, kuras viņa centās kontrolēt. "Nē, tas nav viens un tas pats," viņa domāja. "Kā tas var būt viens un tas pats?"

-    Eila, tu taču zini, cik ļoti es tevi gribu, cik ļoti tu man patīc, - Ra­neks sacīja, nostādamies viņai aiz muguras. - Tu taču to zini, vai ne?

-    Šķiet, ka zinu, - viņa atbildēja nepagriezdamās, bet aizvērusi acis.