Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Alu lauvas apmācīšana bija noritējusi jau mērķtiecīgāk. Atradusi ievainoto lauvēnu, jaunā sieviete zināja, ka viņai jāpanāk, lai lauva paklausa viņas komandām un vēlmēm. Viņas pirmie centieni tā ap­mācīšanā bija veltīti lauvēna neizmērojamās mīlestības izpausmes ap­valdīšanai. Viņa to skoloja ar pacietību, tāpat kā klanā tiek audzināti bērni. Lauvēna maigie uzmanības apliecinājumi tika atalgoti ar pie­ķeršanos; viņš tika pastumts malā vai arī viņa vienkārši piecēlās kājās un devās prom, kad tas aizmirsa par savu ķetnu smagumu un spēlējās pārāk nežēlīgi. Kad lauvēns, nespēdams savu entuziasmu kontrolēt, sa­jūsmā metās viņai virsū, viņam tika iemācīts apstāties, kad Eila pacēla roku un bargā balsi teica: "Pārtrauc!" Šī mācība bija tik pamatīgi viņā iesakņojusies, ka pat tad, kad Mazulis jau bija kļuvis par pieaugušu lauvu tēviņu un bija tikpat liels kā Vīnija, tikai daudzkārt smagāks, viņš apstājās pēc Eilas dotās komandas. Tādos gadījumos jaunā sieviete noteikti atbildēja ar sirsnīgu lauvas kažoka pakasīšanu un paberzēšanu, un bieži vien abi apķērušies visā augumā ripinājās pa zemi. Pieaugot alu lauva iemācījās daudzas lietas, pat medīt kopā ar Eilu.

Drīz vien jaunā sieviete saprata, ka bērni, mācoties izprast vilka pa­radumus, var vienīgi iegūt. Viņa sāka mazuļiem stāstīt dažādus notiku­mus par tiem laikiem, kad pati mācījās medīt un pētīt plēsīgo dzīvnieku, arī vilku, dzīvesveidu. Eila skaidroja, ka vilku baram parasti ir sava mātīte - vadone - un tēviņš - vadonis -, tāpat kā Mamutu ciltij, un pastāstīja, ka vilki savā starpā sazinās ar noteiktām pozām un žestiem, kā arī skaņām. Notupusies četrrāpus, jaunā sieviete parādīja vilku va­doņa stāju - galva augšā, ausis izslietas, aste piespiesta pie ķermeņa - un pozu, kā bara vilks tuvojas vadonim - pieliecies zemāk par vadoni un laizīdams vadoņa purnu, perfekti atdarinādams vajadzīgās skaņas. Viņa attēloja arī brīdinājumu netuvoties un rotaļīgu uzvedību. Arī ku­cēns bieži piedalījās šajās mācību stundās.

Bērniem tas patika, un pa reizei arī pieaugušie ar tikpat lielu interesi klausījās Eilas pasniegtās mācību stundas. Nepagāja ilgs laiks, kad vilka signāli tika iekļauti bērnu spēlēs, bet neviens tos nemācēja lietot labāk vai ar lielāku sapratni kā bērns, kura paša valoda galvenokārt sastāvēja vienīgi no zīmēm. Starp Ridagu un Vilku izveidojās īpašas attiecības, kas pārsteidza apmetnes ļaudis un lika Nezijai no brīnumiem vien šūpot galvu. Puika ne tikai lietoja vilku signālus, to skaitā arī vairākas skaņas, bet attīstīja tos vēl tālāk. Cilvēkiem, kas to visu vēroja, bieži vien likās, ka īstenībā Ridags patiešām ar Vilku sarunājas, un šķita, ka jaunais dzīvnieks zina, ka puikam nepieciešama īpaša uzmanība un rūpes.

Jau no paša sākuma Vilks pret puiku izturējās ar lielāku pietāti un maigumu un ar saviem kucēna paņēmieniem viņu aizstāvēja. Izņemot Eilu, nebija neviena cita, kura sabiedrībā vilcēns tik labprāt uzturētos. Pat vēl vairāk - ja Eila bija aizņemta, Vilks sameklēja Ridagu un bieži vien apgūlās blakus zēnam vai ieritinājās viņam klēpī. Eila pati īsti nezināja, kā Vilks un Ridags bija atraduši kopēju valodu un viens otru tik labi saprata. Ar puikas iedzimto talantu varētu izskaidrot viņa spējas nolasīt vilka signālos pašas smalkākās nianses, bet kā gan tik jauns vilka kucēns varētu zināt vārga cilvēkbērna vajadzības?

Kopā ar citām zvēram dotajām komandām Eila izdomāja pārveidotus vilka signālus, lai kucēnu mācītu. Pēc vairākām nevietā uztaisītām peļ­ķītēm pirmajā reizē viņam tika iemācīts nokārtot dabiskās vajadzības grozā ar zirga mēsliem un pelniem, tāpat kā to darīja cilvēki, vai arī doties laukā. Tas izdevās pārsteidzoši viegli; pats Vilks šķita samulsis par savām peļķītēm un pieglaimojās, kad Eila viņu par to sarāja. Nā­kamā mācību stunda bija jau daudz grūtāka.

Vilkam patika košļāt ādu, īpaši zābakus un kurpes; lai atradinātu viņu no šī paraduma, bija nepieciešami stingri un bargi paņēmieni. Kad vien

Eila pieķēra viņu darām šīs blēņas un par to sarāja, kucēns izskatījās nožēlas pilns un verdziski pazemīgi gribēja savu mammu iepriecināt, bet pēc brīža, tiklīdz jaunā sieviete pagrieza viņam muguru, tā atkal kļuva nepaklausīgs un no jauna ķērās pie tās pašas nodarbes. Ikviena apmet­nes iemītnieka apavi bija jāsargā, bet lielākās briesmas draudēja Eilas iemīļotajām mīkstajām ādas zeķēm. Šķita, ka Vilks nespēj tām vienaldzīgi paiet garām. Jaunajai sievietei bija tās jāpakarina kaut kur augstu pie griestiem, kur viņš nevarēja zeķes aizsniegt, jo citādi tās būtu saplēstas sīkās driskās. Kaut ari Eilai bija žēl sakošļāto mantu, vēl sliktāk viņa jutās tad, ja Vilks to bija izdarījis ar citu ļaužu mantām. Viņa bija atbildīga par to, ka bija vilka kucēnu atnesusi uz Lauvas apmetni, un jutās tā, it kā katrs vilcēna nodarītais postījums būtu viņas pašas vaina.

Eila šuva pēdējos krellīšu dekorus pie savas baltās tunikas, kad no Lapsas pavarda puses izdzirdēja satrauktu kņadu.

-    Hei! Tu! Atdod man to! - Raneks kliedza.