Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Lauvas apmetnes ļaudis piedeva savam viesim šo mazo, netaktisko uzvedības pārkāpumu. Viņi zināja par Jondalara jūtām pret Eilu, kaut arī pats viņš tās vēlējās noslēpt. Visa apmetne runāja par sāpīgo un nepatīkamo stāvokli, kurā atradās visi trīs jaunie ļaudis. No malas vēro­tājiem viņu problēmas atrisinājums šķita pavisam vienkāršs. Bija skaidri redzams, ka Eila un Jondalars viens otru mīl, tad kāpēc gan viņi neiz­stāsta viens otram par savām jūtām un pēc tam neuzaicina arī Raneku piedalīties viņu kopdzīvē? Bet Nezija nojauta, ka viss nebūt nav tik vienkārši. Gudrā, mātišķā sieviete saprata, ka Jondalara mīlestība pret Eilu ir tik spēcīga, ka visu nevar atrisināt ar pāris vārdiem. Starp abiem jauniešiem bija izveidojies kaut kas daudz dziļāks. Un Nezija vairāk nekā jebkurš cits saprata arī Raneka patiesās mīlestības jūtas pret Eilu. Viņa neuzskatīja, ka šo situāciju varētu atrisināt arī visu triju jauniešu vienošanās par kopdzīvi. Eilai būs jāizdara izvēle.

Kopš tā brīža, kad Raneks bija lūdzis Eilu padomāt par nākšanu dzī­vot pie viņa pavarda un skaļi izteicis sāpīgo, acīm redzamo faktu, ka tagad viņa guļ viena pati, Eila vairs nespēja domāt ne par ko citu, it kā šai domai piemistu kāds milzīgs spēks. Jaunā sieviete bija pieķēru­sies pie cerību salmiņa, ka Jondalars piedos viņas skarbos vārdus un atgriezīsies, īpaši jau tāpēc, ka ikreiz, paraugoties uz ēdienu gatavo­šanas pavarda pusi - starp balsta stabiem un dažādām mantām, kas karājās pie griestiem no pavardiem un atradās viņiem pa vidu, - Eila uztvēra jaunā vīrieša skatienu, kaut arī viņš uzreiz novērsās. Tādējādi viņai radās iespaids, ka Jondalars vēl aizvien izrāda par viņu interesi, ja jau reiz lūkojas viņas virzienā. Bet katra nākamā nakts, kuru viņa pavadīja vienatnē, šīs cerības tikai mazināja.

"Padomā par to…" Raneka vārdi atbalsojās Eilas galvā, kad viņa, lau­zīdama kaltētās diždadža un saldās papardes lapas, gatavoja Mamutam tēju, lai mazinātu vecā vīra artrīta sāpes,* un domāja par tumšādaino, smaidīgo vīrieti, un nesaprata, vai kādreiz spēs viņu iemīlēt. Bet doma par dzīvi bez Jondalara lika viņas kuņģim iesmelgties no dīvainas tuk­šuma izjūtas. Piemetuši bļodā ar sasmalcinātajām lapām arī svaigu ziemcieti, Eila uzlēja karstu ūdeni un aiznesa bļodu vecajam vīram.

Kad viedais šamanis viņai pateicās, jaunā zāļu sieva pasmaidīja, bet likās iegrimusi savās domās un skumja. Visu dienu viņa izskatījās do­mīga un izklaidīga. Mamuts zināja: kopš tā brīža, kad Jondalars pārcēlās, Eila jutās bēdīga, un vēlējās, kaut spētu jaunajai sievietei palīdzēt. Ša­manis bija redzējis, ka pirms kāda laika Raneks bija runājis ar Eilu, un apsvēra, vai nevajadzētu ar savu skolnieci par to parunāt, bet viedais vīrs uzskatīja, ka Eilas dzīvē nekas nenotiek bez iemesla. Mamuts bija pārliecināts, ka Māte ar nolūku bija radījusi viņas pagaidu grūtības, un vilcinājās iejaukties. Lai kādas grūtības viņa un abi jaunie vīrieši tagad izciestu, tas bija nepieciešams. Mamuts noskatījās Eilai pakaļ, kā viņa ieiet zirgu piebūvē, un redzēja, kā pēc kāda laika jaunā sieviete atkal atgriežas.

Ierobežojusi pavardu, Eila piegāja pie savas gultas paaugstinājuma, izģērbās un bija gatava iet gulēt. Pārciest kārtējo nakti vienai bija īstas mocības, apzinoties to, ka Jondalars negulēs viņai blakus. Jaunā sieviete centās sevi nodarbināt ar šādiem tādiem maziem darbiņiem, lai atliktu iešanu pie miera savās aukstajās cisās, zinādama, ka tāpat pusi nakts gulēs nomodā. Beidzot, paņēmusi rokās vilka kucēnu, Eila apsēdās uz gultas malas un to samīļoja, tad paglāstīja un aprunājās ar silto, mazo, mīļo radībiņu, līdz kucēns viņas rokās aizmiga. Pēc tam jaunā sieviete ielika vilcēnu grozā un paglāstīja, līdz tas atkal iemiga. Lai kompensētu Jondalara prombūtni, Eila dāsni dāvāja savu mīlu Vilkam.

Mamuts saprata, ka atrodas nomodā, un atvēra acis. Viņš tik tikko tumsā spēja saskatīt aptuvenas aprises. Būdā valdīja klusums, nakts mieru traucēja vienīgi neliela čabināšanās, smaga elpa un klusa krāk­šana miegā. Vecais vīrs lēnām pagrieza galvu pret blāvajām oglītēm, kas vārgi gailēja pavardā, cenzdamies atklāt, kas bija viņu pamodinājis no dziļā miega un licis atvērt acis. Izdzirdējis sev blakus aizžņaugtas elsas un apspiestus šņukstus, viņš atmeta nost siltās guļamādas.

-    Eila? Eila, vai tev kas sāp? - Mamuts klusi vaicāja. Jaunā sieviete uz savas rokas sajuta uzgulstam siltu plaukstu.

-     Nē, - viņa atbildēja piesmakušā, sasprindzinātā balsī. Jaunās sie­vietes seja bija pagriezta pret sienu.

-    Tu raudi.

-     Piedod, ka tevi pamodināju. Man vajadzēja uzvesties klusāk.

-    Tu jau biji klusa. Ne jau tevis radītie trokšņi mani pamodināja, bet gan tava vajadzība. Māte mani sauca tev palīgā. Tev sāp. Tevi nomoka iekšējas sāpes, vai ne?

Eila dziļi un sāpīgi ievilka elpu, cenzdamās apslāpēt raudas, kas gri­bēja izlauzties uz āru. - Jā, - viņa atbildēja. Kad jaunā sieviete pagrieza Mamutam seju, viņš krēslā ieraudzīja asaras viņas acīs.