Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad aizvēsturiskā zemeslode nemanāmi pavērsa savu sasalušo zie­meļpuses vaigu tuvāk lielajai, spīdošajai zvaigznei, ap kuru tā riņķoja, tad pat tās teritorijas, kas atradās tuvāk ledājiem, sajuta maigu siltuma skūpstu un lēnām modās no aukstās ziemas dziļā miega. Sākumā pa­vasaris nāca negribīgi, tad ar tā gadalaika nepacietību, kuram atvēlēts tik īss laiks, eksaltētā steigā nometa no saviem pleciem sasalušo ledus mantiju, kas pārvērtās ūdenī un paātrināja zemes atmodu.

Lāses, kas pirmajā siltajā pavasara pēcpusdienā pilēja no zariem un velvētās ieejas, aukstajā naktī sasala lāstekās. Nākamajās pakāpeniski siltākajās dienās slaidie, koniskie ledus pīķi stiepās arvien garāki, tad ledus tvēriens atlaidās un lāstekas ieurbās kupenā, saruka līdz ar slapjā sniega kaudzi, kuru dubļainie palu ūdeņi aizrāva sev līdzi. Kūstošā sniega un ledus urdziņas, strautiņi un mazas upītes apvienojās lielās upēs, lai aiznestu sev līdzi uzkrātos ūdeņus, kas bija turēti ledus gūstā. Mutuļojoši ūdeņi brāzās pa vecajām upes gultnēm un gravām vai ari mīkstajā lesa augsnē izveidoja jaunus ūdensceļus, dažkārt briežragu liekšķeres un mamuta kaula lāpstas palīdzēja novadīt ūdeni.

Kad nemierīgie ūdeņi ieplūda ledus klātajā tecē, ar sasaluma kārtu segtā upe savā cīņā par ziemas tvēriena vājināšanu vaidēja un krak- šķēja. Tad pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, ar skaļu rībienu, kas bija dzirdams pat mītnē un kam sekoja otrs krakšķis un pēc tam dunošs dārdiens, tika paziņots, ka ledus vairs nespēj savā varā noturēt plūs­tošos palu ūdeņus. Ledus gabali un peldoši aisbergi, kurus savā varā aizrāva līdzi spēcīgā un ātrā straume, sizdamies, pazuzdami zem ūdens un galeniski griezdamies, iezīmēja pavasara sākumu.

It kā kopā ar plūdiem būtu aizskalots ari aukstums, apmetnes iemīt­nieki, kas tāpat kā upe bija turēti aukstās ziemas gūstā, iznāca laukā no velēnām klātā mitekļa. Kaut arī bija kļuvis tikai nedaudz siltāks, dīkā telpu dzīve uzvirmoja ar pilnu sparu un pārvērtās enerģiskās, brīvās aktivitātēs. Jebkurš iemesls, lai dotos svaigā gaisā, tika dedzīgi atbalstīts, nevienam pat nebija nekādu pretenziju ķerties pie lielās pavasara tīrīšanas.

Lauvas apmetnes ļaudis pēc saviem kritērijiem bija tīrīgi. Kaut ari ūdens ledus un sniega veidā bija daudz, vajadzēja iekurt ugunskuru un izmantot lielus kurināmā krājumus, lai to izkausētu. Lai gan daļa ūdens, kas tika izkausēta ēdienu gatavošanai un dzeršanai, tika izmantota mazgāšanās nolūkiem, laiku pa laikam cilvēki gāja arī pirtī. Personīgās higiēnas telpas bija labi iekārtotas, instrumenti un darbarīki tika rūpīgi uzglabāti, tie pāris apģērba gabali, kas ziemas laikā tika valkāti telpās, tika izsukāti, periodiski izmazgāti un labi aprūpēti. Tomēr ziemas beigās mītnes iekšienē valdošā smaka bija neizturama.

Pie asās smakas bija vainīga ari pārtika, kas atradās dažādās uzgla­bāšanas un bojāšanās stadijās, kā ari sacepta, jēla vai sabojājusies gaļa; degošu tauku smārds, kas bieži vien cēlās no sasmakušiem taukiem eļļas lampās, kurās vecajiem taukiem tika arvien pievienoti jauni; iz­kārnījumu grozi, kurus ne vienmēr uzreiz iztīrīja; urīna toveri, kas tika uzglabāti un atstāti, - tajos ar baktēriju palīdzību urīnviela sadalījās, līdz tā pārvērtās par amonjaku; un ari pašu cilvēku izgarojumi. Kaut arī pirtis bija veselīgas un attīrīja ādas poras, tās maz palīdzēja atbrīvoties no parastajiem ķermeņa izgarojumiem, bet tāds jau nebija pirts mērķis. Cilvēka smaka bija daļa no viņa identitātes.

Mamutu cilts bija pieradusi pie ikdienas dzīves bagātīgajiem un asa­jiem smārdiem. Šo ļaužu ožas sajūta, lai saglabātu savas vides identitāti, bija labi attīstīta un izmantota, tāpat kā redze un dzirde. Pat dzīvnieku smakas netika uzskatītas par nepatīkamām - arī tās bija dabiskas. Bet, iestājoties siltākam gadalaikam, pat tie deguni, kas bija pieraduši pie parastajām ikdienas smakām, sāka izjust ilgstošā laika periodā šaurās telpās dzīvojušu divdesmit septiņu cilvēku kopdzīves sekas. Pavasaris bija tas laiks, kad tika atvilkti priekškari, lai izvēdinātu mitekli, un uzkrātie ziemas gruži tika iztīrīti un izmēzti laukā.

Eilas pienākumos ietilpa izšķūrēt zirgu mēslus no jaunās piebūves. Jaunajai sievietei par prieku, zirgi bija veiksmīgi pārlaiduši ziemu, bet tas nebija pārsteidzoši. Stepes zirgi bija izturīgi dzīvnieki, pieraduši pie saltās ziemas bardzības, kaut ari tiem pašiem bija jāmeklē barība. Vīnija un Skrējējs varēja brīvi, paši pēc savas gribas, nākt un iet savā ziemas mītnē un doties prom, tas viņu sugas brāļiem nebija pieejams. Turklāt viņiem allaž bija sarūpēts ūdens un barība. Savvaļā zirgi ātri attīstās; normālos apstākļos, lai izdzīvotu, tas ir nepieciešams, un Skrējējs, tāpat kā citi kumeļi, kas bija nākuši pasaulē apmēram tajā pašā laikā, bija sasniedzis pieauguša zirga lielumu. Kaut ari nākamo dažu gadu laikā viņš vēl kļūs nedaudz brangāks, Skrējējs bija veselīgs un jauns ērzelis, nedaudz lielāks par savu mammu.