Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Lomija gribēja kaut ko bilst, tad pārdomāja un klusēja. Mamuts tur­pināja: - Manuprāt, Eila noteica tavu slimību, vienīgi paskatoties uz tevi. Viņai piemīt rets talants slimības noteikšanā un pārsteidzošas zināšanas ārstēšanā, kā arī dziedniecības līdzekļu lietošanā, bet viņai pietrūkst pieredzes tādās jomās, kurās tu esi īpaši profesionāla, - atrast un noteikt problēmu, kas šo slimību izraisījusi, un palīdzēt atveseļoties. Eila varētu daudz no tevis mācīties, un ceru, ka piekritīsi viņu mācīt, bet, manuprāt, arī tu pati varēsi daudz ko no viņas mācīties.

Lomija pagriezās pret Eilu. - Un vai tu to gribi?

-    Jā, tieši to es gribu.

-    Ja jau tu tik daudz zini, ko tad tu no manis vari iemācīties?

-    Esmu zāļu sieva. Tas ir… kas es esmu… dzīvē. Neko citu nemāku darīt. Mani apmācīja kāda… kas bija šajā jomā pati labākā, bet jau no paša sākuma viņa man lika saprast, ka zināšanu nekad nav par daudz. Būtu pateicīga, ja varētu pie tevis mācīties, - Eila sacīja. Viņas sirsnība nebija samākslota. Jaunā dziedniece alka profesionālu kontaktu, vēlējās aprunāties ar kādu, ar kuru var apmainīties idejām, apspriest dziednie­cības metodes un mācīties.

Lomija ieturēja pauzi. Zāļu sieva? Kur gan viņa agrāk bija dzirdējusi šādu dziednieka apzīmējumu? Uz brīdi sieva šo domu atlika malā. Gan jau viņa vēlāk to atcerēsies.

-    Eila ir atnesusi tev kādu dāvanu, - Mamuts ierunājās. - Vari uzai­cināt visus, ko vien vēlies, bet, ja tā darīsi, tad aizver priekškaru.

Visi, kas bija bijuši laukā, bija vai nu jau ienākuši iekšā, kamēr viņi runājās, vai ari stāvēja pie ieejas. Tagad pārējo apmetņu mamuti sadrūz- mējās iekšā. Neviens nevēlējās neko palaist garām. Kad pārējie mamuti bija iekārtojušies, ieejas priekškars tika nolaists un piesiets, Mamuts paņēma plaukstu ar smiltīm no zīmējamās vietas un apdzēsa vārgo ugunskura liesmiņu. Vārga gaismiņa krita no dūmu izvades cauruma, un viegls pelēcīgums lauzās cauri telts ādas sienām. Vāji apgaismotajā teltī neiznāks tik dramatiska demonstrācija kā aptumšotajā Lauvas ap­metnes miteklī, bet visi mamuti šīs iespējas novērtēs.

Eila noraisīja no jostas mazu maisiņu, ko viņa ar Mamutu bija lūgusi Barzekam izgatavot, un izņēma ārā iekuru, uguns akmeni un kramu. Pēc tam kad viss bija sagatavots, jaunā sieviete ieturēja pauzi un pirmo reizi pēc vairākiem mēness cikliem vērsās pēc palīdzības pie sava totēma. Tas nebija kāds īpašs lūgums, bet gan doma par lielu, iespaidīgu, ātri aizšķīlušos dzirksteli, lai tiktu panākts tāds efekts, kādu Mamuts gaidīja. Tad, paņēmusi krama gabalu, viņa to spēcīgi sasita kopā ar dzelzs pirītu. Tas gaiši uzliesmoja pat neaptumšotajā teltī un tad izdzisa. Viņa šķila vēlreiz, šoreiz viss izdevās, un drīz vien jau lielajā ugunskurā liesmoja maza uguntiņa.

Mamuti bija gudri mahinatori un pieraduši radīt dažādus efektus. Viņi lepojās ar to, ka spēja noteikt, kā šie efekti tika panākti. Maz kas vairs spēja šos viedos prātus pārsteigt, bet Eilas triks ar uguns uzšķil- šanu padarīja viņus mēmus.

-    Maģija slēpjas pašā uguns akmenī, - vecais Mamuts skaidroja, kad Eila salika materiālus atpakaļ jēlādas maisiņā un iedeva to Lomij ai. Pēc tam mainījās pareģa balss tonis un modulācija. - Eilai tika parādīts, kā izvilināt no akmens uguni. Lomij, man nevajadzēja viņu adoptēt. Viņa ir piedzimusi pie Mamuta pavarda, Māte viņu ir izvēlējusies. Viņa var vienīgi ļauties savam liktenim, bet tagad arī es zinu, ka esmu izvēlēts piedalīties tajā un tieši tāpēc man ļauts dzīvot tik ilgu mūžu.

Viedā vīra vārdi izraisīja trīsas, un visiem šajā teltī sanākušajiem mamutu pavarda piederīgajiem uz skausta sacēlās matiņi. Viņš bija pieskāries īstajam noslēpumam, tam dziļajam aicinājumam, ko zināmā mērā katrs no viņiem izjuta, kas sniedzās tālu aiz virspusējās greznī­bas un parastā cinisma. Vecais Mamuts bija fenomens. Jau pati viņa dzīve bija noslēpumā tīta. Neviens cilvēks vēl nebija tik ilgi nodzīvojis. Gadiem ejot, pat viņa īstais vārds bija aizmirsts. Katrs no šiem ļaudīm bija mamuts, savas apmetnes burvis, bet šis vīrs bija vienkārši Mamuts, viņa vārds un amats bija savijušies kopā. Neviens no klātesošajiem nešaubījās, ka šī vīra ilgajam mūžam ir savs iemesls. Tā kā viņš sacīja, ka šis iemesls ir Eila, tad arī šī sieviete ir saistīta ar dziļajiem un ne­izskaidrojamiem šīs pasaules dzīves noslēpumiem, ar kuriem katrs no viņiem izjuta aicinājumu cīnīties.

Atstājot telti kopā ar Mamutu, Eila bija dziļi iegrimusi domās. Arī jaunā sieviete bija izjutusi sasprindzinājumu un uzmetamies zosādu, kad vecais Mamuts runāja par viņas likteni, bet viņa nevēlējās kļūt par tik palielinātas intereses objektu tiem spēkiem, kurus pati nespēja kontrolēt. Visas šīs runas par likteni bija tik biedējošas. Viņa neatšķīrās no pārējiem ļaudīm un nemaz negribēja būt citāda. Eilai nepatika ari tas, ka tika izteikti komentāri par viņas runas veidu. Lauvas apmetnē neviens vairs tam nepiegrieza vērību. Viņa pati jau bija aizmirsusi, ka dažus vārdus nespēj pareizi izrunāt, lai ari cik ļoti pūlētos.