Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Eila! Re, kur tu esi! Visur tevi izmeklējos!

Pacēlusi galvu, jaunā sieviete ieskatījās tumšādainā vīrieša tumša­jās, mirdzošajās acīs un platajā smaidā; šim vīrietim viņa bija devusi Solījumu. Viņa atsmaidīja pretim. Raneks bija tieši tas cilvēks, kas vi­ņai tagad vajadzīgs, lai novērstu domas no uztraucošajām problēmām. Viņa pagriezās pret Mamutu, lai pajautātu, vai ir viņam vēl vajadzīga. Pasmaidījis vecais vīrs teica, lai viņa kopā ar Raneku dodoties apskatīt nometni.

-     Gribu, lai tu iepazīsties ar dažiem mana amata brāļiem. Daži no viņiem ir izcili meistari, - Raneks paziņoja, vezdams savu saderēto uz priekšu un aplicis roku viņai ap vidukli. - Mums parasti ir izveidota apmešanās vieta blakus Mamutu Padomei. Tur ir ne tikai kaula rīku meistari, bet arī citi mākslinieki.

Vīrietis bija sajūsmināts, Eila bija izjutusi to pašu pacēlumu, kad bija sapratusi, ka Lomija ir dziedniece. Kaut ari varēja pastāvēt sān­censība attiecībā uz spējām un katram piešķirto stāvokli, neviens cits neizprata amata nianses tik labi kā tas otrs cilvēks, kas nodarbojās tieši ar to pašu. Tikai ar otru dziednieku viņa, piemēram, spēja apspriest deviņvīruspēka labās īpašibas klepus ārstēšanā, salīdzinot to ar ziem­cietēm, un Eilai bija pietrūkušas šādas profesionālas sarunas. Viņa bija redzējusi, kā Jondalars, Vimezs un Danugs varēja pavadīt neskaitāmas stundas, runājot par kramu un riku izgatavošanu, un viņa saprata, ka ari Ranekam ir vajadzīgi kontakti ar citiem meistariem, kas strādā ar mamutu kauliem.

Šķērsojot klajuma vienu malu, Eila pamanīja Danugu un Druvezu stāvam kopā ar dažiem citiem jaunekļiem, kuri, bariņā sastājušies, šļū­kāja kājas un smaidīja, apspriezdamies ar sarkanpēdaino sievieti. Pacēlis galvu, Danugs uzsmaidīja Eilai, tad, ātri aizbildinājies, skrēja pāris jardu pāri nomīdītajai un izkaltušajai zālei, lai viņiem pievienotos. Raneks un Eila pagaidīja, kamēr jauneklis pieskrien klāt.

-     Redzēju, kā tu sarunājies ar Latiju, es grasījos iepazīstināt savus draugus ar tevi, Eila, bet mēs nedrīkstam pieiet tuvu ķiķinošo mei­teņu apmetnei… ē, es domāju, ē… - Danugs nosarka, aptverdams, ka izpļāpājis jaunekļu doto iesauku tai vietai, kurai viņiem nebija ļauts tuvoties.

-     Ir jau labi, Danug. Viņas patiešām daudz ķiķina.

Garais jauneklis atslābinājās. - Tur jau nav nekā slikta. Vai jūs stei­dzaties? Vai nevarat pienākt pie mums un iepazīties ar maniem drau­giem?

Jaunā sieviete jautājoši pavērās Ranekā.

-    Arī es patlaban vedu Eilu iepazīstināt ar dažiem cilvēkiem, - Raneks sacīja. - Bet nav jau nekādas steigas. Vispirms varam pieiet pie taviem draugiem un iepazīties.

Uzsākot iet jaunekļu bariņa virzienā, Eila pamanīja, ka tur vēl aizvien stāv sarkanpēdainā sieviete.

-     Eila, es gribēju ar tevi iepazīties, - viņa sacīja, kad Danugs bija beidzis nepieciešamo iepazīstināšanu. - Visi par tevi runā, brīnīdamies, no kurienes esi uzradusies un kāpēc tie dzīvnieki tev paklausa. Tu mums esi uzdevusi pamatīgu miklu, par kuru varēsim runāt daudzu gadu ga­rumā. - Sarkanpēdainā sieviete pasmaidīja un nerātni piemiedza Eilai ar aci. - Uzklausi manu padomu! Nestāsti nevienam, no kurienes esi uzradusies. Atstāj viņus neziņā. Tā būs jāutrāk.

Raneks smējās. - Eila, varbūt viņai taisnība, - viņš piekrita. - Saki man, Migij, kāpēc tev šogad nokrāsotas sarkanas pēdas?

-    Pēc tam kad mēs ar Zakanenu izjaucām pavardu, es vairs negribēju palikt viņa apmetnē, bet ari nevēlējos atgriezties mātes miteklī. Tāpēc tieši šis man likās pareizais risinājums. Tā man uz laiku ir vieta, kur palikt, un, ja Māte par to mani aplaimos ar bērnu, es to nenožēlošu. 0, Ranek! Atcerējos, ka Māte aplaimojusi vēl vienu sievieti, kas dzemdēja tava gara bērnu. Vai atceries Trisiju, Mārlijas meitu? To, kas dzīvo šeit, Vilka apmetnē? Pagājušajā gadā viņa bija nolēmusi nokrāsot sarkanas pēdas. Šogad viņai piedzima puika. Toralijas mazā meitiņa bija tumš­ādaina, tāpat kā tu, bet šis bērns gan tāds nav. Es viņu redzēju. Viņam ir gaiša ādas krāsa, sarkani mati, vēl spilgtāki nekā puikas mātei, bet izskatās kā tava kopija. Tāds pats deguns un viss pārējais. Trisija viņu nosaukusi par Ralevu.

Eila ar savādu smaidu pavērās Ranekā un pamanīja, ka vīrieša tumšā āda pietvīkst. Viņa nodomāja: "Viņš sarkst, bet viņš ir labi jāpazīst, lai to pamanītu. Esmu pārliecināta, ka Raneks atceras Trisiju."

-     Eila, manuprāt, mums labāk vajadzētu iet, - Raneks sacīja, ap­likdams roku viņai ap vidukli, it kā steidzinātu jauno sievieti doties atpakaļ pāri klajumam. Bet viņa uz brīdi pretojās.

-      Migij, bija ļoti interesanti ar tevi parunāties. Ceru, ka iznāks iespēja tikties vēl, - pateikusi šos vārdus, Eila pagriezās pret Nezijas dēlu. - Danug, man prieks, ka uzaicināji mani iepazīties ar saviem draugiem. - Viņa uzsmaidīja Danugam un Druvezam savu apburošo, elpu aizraujošo smaidu. - Priecājos ar jums visiem iepazīties, - viņa piebilda, paskatīdamās katrā jauneklī pēc kārtas. Tad kopā ar Raneku devās prom.