Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Jā, bet viņai vajadzēja aprunāties ar Raneku, tāpēc priecājos, ka ieraudzīju tevi. Tā man radās iespēja aiziet un atstāt viņus divatā, - Eila paskaidroja.

-    Nešaubos, ka Trisija grib ar Raneku aprunāties. Pagājušajā vasarā visa nometne runāja par to, ka viņi viens otram grasās dot Solījumu.

-    Vai zini, ka viņai ir bērns? Dēls.

-    Nē, to es nezināju! Man vēl nav bijusi iespēja parunāt ar cilvēkiem un sasveicināties, tāpēc neviens man to vēl nav pastāstījis. Tas tikai padarīs viņu vērtīgāku un paaugstinās līgavas pūru. Kas tev to teica?

-     Migija, tā ar tām sarkanajām pēdām. Viņa sacīja, ka puika esot no Raneka gara.

-     Viņa gars nu gan ceļo apkārt! Nu jau vairāki bērni ir cēlušies no viņa gara. No citiem vīriešiem ne vienmēr var noteikt, kura gara bērns tev ir, bet ar Raneku tas ir viegli. Viņa tumšā ādas krāsa ir uzreiz pa­manāma, - Dīgija sacīja.

-    Migija teica, ka puikam esot gaiša ādas krāsa un sarkani mati, bet pēc sejas tas esot līdzīgs Ranekam.

-    Tas nu gan būs interesanti! Vēlāk aiziešu Trisiju apciemot, - Dīgija ar smaidu piebilda. - Vienas apmetnes vadones meitai jāapciemo otras vadones meita, īpaši jau saimnieku apmetnes. Vai vēlēsies nākt man līdzi, kad došos pie viņas?

-     Nu, īsti nezinu… jā, šķiet, ka gribēšu, - Eila nebija īsti pārlieci­nāta.

Abas draudzenes bija pienākušas pie tās būdas izliektās arkveida ieejas, no kurienes nāca neparastās skaņas. - Grasījos ieiet Mūzikas būdā. Domāju, ka tev te varētu patikt. - Pateikusi to, Dīgija paskrāpēja pie ādas durvju priekškara. Kamēr abas gaidīja, ka no iekšpuses kāds to atvērs, Eila palūkojās apkārt.

Dienvidaustrumu ieejas pusē atradās sēta, kura bija darināta no sep­tiņiem mamutu galvaskausiem un vēl visādiem kauliem, kas bija blīvi piepildīti ar māliem, lai būtu izturīgi. Eila nodomāja, ka, iespējams, tas ir vējtveris. Ieplakā, kur atradās Vilka apmetne, vienīgais vējš varēja ienākt no upes ielejas puses. Ziemeļaustrumu pusē viņa saskaitīja četrus milzīgus āra pavardus un divas iezīmētas darba teritorijas. Viena bija paredzēta mamutu kaula riku un piederumu izgatavošanai, blakus esošā darba teritorija bija domāta tiem, kas galvenokārt apstrādā kramu. Eila ieraudzīja Jondalaru un Vimezu, kā arī vairākus citus vīriešus un sievietes, kuri šķita esam krama rīku meistari. Viņai būtu vajadzējis zināt, ka tieši šeit viņa atradīs Jondalaru.

Priekškars tika atsiets, un Dīgija aicināja Eilu viņai sekot, bet kāds pie ieejas viņu apturēja.

-     Dīgij, tu taču zini, ka mēs šeit neielaižam ciemiņus, - sieviete atgādināja. - Mēs pašlaik trenējamies.

-     Bet, Kailij, viņa ir Mamuta pavarda meita, - Dīgija, pagalam pār­steigta, mēģināja iebilst.

-     Es neredzu viņai nevienu tetovējumu. Kā viņa bez neviena teto­vējuma var būt mamuts?

-     Šī ir Eila, Mamuta meita. Viņš viņu pieņēma pie Mamuta pavarda.

-     Ak, pagaidi brītiņu! Man jāpajautā.

Dīgija nepacietīgi gaidīja, bet Eila pa to laiku kārtīgi nopētīja būdu, viņai radās priekšstats, ka tā ir sagāzusies vai iebrukuši, vai noticis kas tamlīdzīgs.

-    Kāpēc tu man nepateici, ka viņa ir tā, ar tiem dzīvniekiem? - Kailij a atgriezusies pārmeta. - Nāciet iekšā!

-    Tev taču vajadzēja zināt, ka es šeit nevestu nevienu, kas nav pie­ņemams, - Dīgija atteica.

Būdā bija tumšs, dūmu izvades caurums bija lielāks nekā parasti un ielaida šeit gaismu, bet, kad viņas bija ienākušas iekšā, pēc spilgtās saules gaismas acīm vajadzēja aprast. Sākumā Eilai likās, ka persona, ar kuru Dīgija sarunājās, ir bērns. Bet, ieraudzījusi to, jaunā sieviete saprata, ka tā ir vecāka, nevis jaunāka par viņas garo, drukno draudzeni. Šī maldīgā sajūta radās abu sieviešu augumu samēros. Kailija bija maza auguma, kalsna, gandrīz smalki veidota, blakus Dīgijai viņu viegli varēja noturēt par bērnu, bet šīs sievietes vijīgās, lokanās kustības liecināja par viņas pašpārliecību un briedumu.

Kaut arī miteklis no ārpuses bija izskatījies liels, te iekšā bija daudz mazāk vietas, nekā Eila bija iztēlojusies. Griesti bija zemāki, nekā pa­rasti pieņemts, un pusi izmantojamās telpas aizņēma četri milzīgi ma­mutu galvaskausi ar ilkņu dobumiem; tie pa daļai bija aprakti grīdā. Tukšajos dobumos bija ievietoti mazu koku stumbri un tika izmantoti kā stutes, lai atbalstītu griestus, kas bija iegruvuši vai iekrituši. Pa­skatījusies apkārt, Eila saprata, ka šī būda ir krietni veca. Kokam un jumta klājumam bija manāma pelēcīga nokrāsa. Nebija redzama neviena saimniecības lieta vai lieli pavardi, tikai mazs ugunskurs. Grīda šķita tīri izslaucīta, tajā bija manāmi vienīgi lieli, tumši apļi no bijušajām lielajām pavardu vietām.