Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Vai vari mums tos parādīt? - pajautāja jaunais vīrietis, kas spēlēja galvaskausa bungas.

Dīgija pavērās Eilā. - Eila, nospēlēsim? - viņa piedāvāja un turpināja pārējiem skaidrot: - Mēs tos nedaudz esam izmēģinājušas.

-     Domāju, ka varētu pamēģināt, - Eila piekrita.

-    Nu tad - aiziet! - Dīgija nopriecājās. - Mums vajadzēs kaut ko, lai radītu dobju, apslāpētu bungu rīboņu bez rezonanses; skaņai jābūt tādai, it kā sistu pa zemi. Maruta? Vai Eila drīkst izmantot tavas bungas?

-     Manuprāt, ja šim sitamajam aptītu apkārt ādas gabalu, varētu izdoties, - Tarija ierosināja, piedāvādama savu mamuta kājas kaula instrumentu.

Mūziķi bija ieintriģēti. Solījums izdzirdēt kaut ko jaunu allaž izraisa interesi. Dīgija notupās uz ceļiem Tarijas vietā uz paklājiņa; Eila sa­krustotām kājām apsēdās pie bungām un uzsita pa tām, lai iejustos to skanējumā. Tad Dīgija vairākās vietās uzsita pa mamuta kājas kaula instrumentu, līdz Eila atzina, ka skaņa ir pareiza.

Kad abas draudzenes bija gatavas sākt, Dīgija sāka sist lēnu, vien­mērīgu ritmu, nedaudz izmainīdama tempu, kad Eila pamāja ar galvu, bet toni nemainīja. Aizvērusi acis un šūpodamās Dīgijas sistajā vien­mērīgajā ritmā, Eila viņai pievienojās. Galvaskausa bungu tembrs bija pārāk rezonējošs, lai precīzi atveidotu tās skaņas, kuras Eila atcerējās. Piemēram, bija grūti atdarināt spalgo pērkona rībienu; aprautās skaņas, kas iznāca pustoni par augstu, drīzāk izklausījās pēc ilgstoša pērkona grāviena, bet viņa bija vingrinājusies uz līdzīgām bungām. Drīz vien jaunā sieviete ar spēcīgu un vienmērīgu sitienu sāka sist neparastu kontrapunkta [9] ritmu - šķietami nesaistītas, aprautas skaņas, kas tempa ziņā bija dažādas. Abi ritmi bija tik atšķirīgi, ka absolūti viens otram nelīdzinājās, tomēr Eilas ritmiskais sitiens it kā nejauši sakrita ar katru piekto Dīgijas vienmērīgo sitienu.

Abi ritmi pēc brīža radīja arvien pieaugošu gaidu un satraukuma izjūtu, šķita neiespējami, ka tie kādreiz saplūdīs kopā, tomēr to izdarīja.

Pēc šī atslābuma radās jauns sasprindzinājums. Tajā brīdī, kad izska­tījās, ka neviens vairs nespēs to izturēt, Eila un Dīgija pirms pēdējā sitiena apstājās un atstāja gaisā virmojam spriedzes pilnas gaidas. Tad, Dīgijai un visiem pārējiem par pārsteigumu, ieskanējās vēja stabule, flautai līdzīgā svilpe, ar vajājošu, spokainu skanējumu, kas klausītājos izraisīja šermuļus. Tas beidzās ar noslēguma noti, bet gaisā joprojām virmoja ne šīs pasaules izjūtas.

Kādu brīdi neviens neko neteica. Beidzot Tarija ierunājās: - Cik dī­vaina, asimetriska, neatvairāma mūzika. - Pēc tam vairāki mūziķi vē­lējās, lai Eila tiem parāda ritmu un nepacietīgi gribēja paši to izmē­ģināt.

-     Kas spēlēja vēja stabuli? - Tarija painteresējās, zinādama, ka tas nebija Manens, kas bija stāvējis viņai blakus.

-     Neviens, - Dīgija atbildēja. - Tas nebija instruments, Eila svil­poja.

-     Svilpoja? Kā gan kāds var tā nosvilpot?

-     Eila māk atdarināt jebkuru svilpojošu skaņu, - Dīgija paskaidroja. -Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa atdarina putnu balsis. Pat putni domā, ka svilpo viņu brāļi. Viņa māk tos pievilināt un likt ēst no rokas. Tā ir daļa no viņas mākas apieties ar dzīvniekiem.

-     Eila, vai nosvilposi mums kāda putna dziesmu? - Tarija palūdza neticīgā balss intonācijā.

Jaunajai sievietei nešķita, ka šī ir piemērota vieta, tomēr viņa ātri izgāja cauri plašam putnu balsu repertuāram, kas izsauca pārsteidzošus skatienus, ko Dīgija jau bija gaidījusi.

Eila ar pateicību pieņēma Kailijas piedāvājumu apskatīt telti. Viņai tika parādīti kostīmi un citi atribūti, viņa atklāja, ka dažas galvassegas īstenībā ir sejas maskas. Vairums no šeit esošajām lietām bija spilgti izkrāsotas, bet tās tika lietotas naktī, pie ugunskura, lai kostīmu krā­sas izceltos, tomēr izskatītos normālas. Kāds drupināja sarkano okera krāsu, kas atradās mazā maisiņā, un maisīja to kopā ar taukiem. Izjuz­dama drebuļus, Eila atkal atcerējās, kā Krebs ar sarkanā okera pastu bija ieziedis Izas ķermeni pirms apbedīšanas, bet jaunajai sievietei tika paskaidrots, ka ar to nokrāsos muzikantu un dejotāju seju un ķermeni. Viņa pamanīja arī sasmalcinātas kokogles un balto kritu.

Eila vēroja kādu vīru, kas, izmantodams īlenu, uz tunikas izšuva krellītes, un viņai ienāca prātā, ka ar pavediena vilcēju to izdarīt būtu daudz vieglāk, un viņa nolēma pierunāt Dīgiju, lai viņa vienu jauno ins­trumentu atnes uz šejieni. Eilai tika pievērsta pārāk liela uzmanība, tā­pēc viņa nejutās ērti. Viņas aplūkoja kreļļu virtenes un citas rotaslietas, un Kailija pie Eilas ausim pielika divus koniskus, spirālei līdzīgus glie­mežvākus.

-    Žēl gan, ka tev ausīs nav izdurti caurumi, - viņa atzina. - Šie tev ļoti labi piestāvētu.

-    Tie ir skaisti, - Eila piekrita. Tad viņa pamanīja caurumus Kailijas ausīs un ari degunā. Viņai patika Kailija, Eila viņu pat apbrīnoja un sajuta saikni, kas varētu novest pie draudzības.