Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Kāpēc gan tev neizdurt caurumus? Tu varētu parunāt ar Dīgiju vai Taliju, lai viņas to izdara. Eila, un tev noteikti vajadzētu uzzīmēt kādu tetovējumu. Tad tu varēsi iet visur, kur vēlēsies, un nebūs visu laiku jāskaidro, ka piederi pie Mamuta pavarda.

-     Bet īstenībā es nemaz neesmu mamuts, - Eila iebilda.

-    Zini, manuprāt, esi gan. Neesmu īsti pārliecināta, kāds ir tas ritu­āls, bet zinu, ka Lomija ne mirkli nešaubīsies, ja pateiksi viņai, ka esi gatava sevi ziedot Mātei.

-     Neesmu pārliecināta, ka esmu tam gatava.

-    Varbūt tagad vēl neesi. Bet pēc kāda laika noteikti būsi. To es tevī sajūtu.

Kad viņas ar Dīgiju aizgāja no muzikantu mītnes, Eila saprata, ka viņa bija redzējusi kaut ko īpašu, ieskatījusies privātajā dzīvē, ko tikai dažiem ļaudīm lemts izbaudīt. Tā bija mistērijām apvīta vieta, viņai tika atklāti un izskaidroti daži noslēpumi, bet pie sevis jaunā dziedniece nodomāja: "Cik gan maģiski un pārdabiski tie izskatās no ārpuses!" Ejot prom, Eila paskatījās uz krama apstrādes vietu, bet Jondalars nekur nebija manāms.

Dodoties cauri nometnei, viņa sekoja Dīgijai, kas virzījās atpakaļ uz ieplaku, meklēdama draugus un radiniekus un atklādama, kur bija izvietojušās vairākas apmetnes. Draudzenes pagāja garām tai vietai, kur kādā krūmājā ar skatu uz klajumu trīs apmetnes bija uzceltas cieši cita citai blakus. Radās nepārprotama izjūta, ka šī teritorija ir atšķirīga, bet Eila sākumā nespēja saprast - tieši kas šajā vietā bija citāds. Tad viņa pamanīja īpašas detaļas. Teltis bija noskrandušas, tās nebija sta­bili nostiprinātas, caurumi bija slikti pielāpīti, ja vispār bija salaboti. Spēcīga, nepatīkama smaka un mušu džinkstēšana pievērsa uzmanību sapuvušas gaļas gabalam, kas bija pamests starp divām teltīm, un tad viņa pamanīja, ka arī citi atkritumi bija pavirši izmētāti visapkārt. Eila zināja, ka bērni bieži mēdz nosmulēties, bet tie knēveļi, kas viņās norau­dzījās, izskatījās jau labu laiku nemazgāti. Viņu drēbes bija netīras, mati izspūruši un sejas notrieptas. Šajā vietā valdīja pretīga nekārtība.

Eila pamanīja, ka vienas telts priekšā slaistās Čalegs. Viņas parādīša­nās šo vīrieti pārsteidza, un viņa sejā parādījās ļauna naida izteiksme.

Tas jauno sievieti šokēja. Tikai Brouds kādreiz bija uz viņu tā skatījies. Tad Čalegs savu izteiksmi noslēpa, bet liekuļotais, ļaunprātīgais smaids bija vēl sliktāks par kliedzošo naidu.

-    Ejam prom no šejienes! - Dīgija mudināja, nicinoši pavīpsnādama. - Vienmēr ir jānoskaidro, kur viņi apmetušies, lai zinātu, no kuras vietas jāizvairās.

Pēkšņi atskanēja skaļi kliedzieni un bļāvieni, kad divi bērni, nedaudz vecāki par desmit gadiem, izskrēja laukā no vienas telts.

-    Atdod to man! Vai dzirdi? Tu man to atdosi! - meitene kliedza, skriedama pakaļ puikam.

-    Mazo māšel, vispirms tev mani jānoķer! - puika izteica dzēlīgu piezīmi, turēdams kaut ko māsai pie sejas un to kratīdams.

-    Tu… Ak, tu!… Atdod to man! - meitene atkal iebļāvās un ar jaunu sparu metās brālim pakaļ.

Puikas smaids liecināja, ka viņam ir liels prieks par māsas dusmām un izmisumu, bet, pagriezies, lai uz viņu paskatītos, viņš nepamanīja kādu koka sakni. Paklupis viņš smagi nokrita gar zemi, un meitene uzgāzās viņam virsū, ar visu spēku sizdama un dauzīdama savu brāli. Tad viņš spēcīgi iesita māsai pa seju, un viņai pa degunu izšļācās asins strūkla. Sāpēs iekliegušies, viņa belza pretim, pārsizdama brālim lūpu.

-    Eila, palīdzi man! - Dīgija iesaucās, mezdamās pie abiem bērniem, kas, uzklupuši viens otram, vārtījās pa zemi. Dīgija nebija tik spēcīga kā viņas māte, tomēr bija gara auguma un stipra, jauna sieviete; viņa sagrāba puiku, kas tieši tajā brīdī atradās māsai virsū, un viņam vairs nebija, kur sprukt. Eila pieturēja meiteni, kas kārpījās, lai atkal izrautos pie brāļa.

-    Ko tu dari? - Dīgija bargi jautāja. - Kā jūs varat sevi tā apkaunot? Kauties, sist viens otram, turklāt jūs taču esat brālis un māsa! Mēs parūpēsimies, ka jūs abi nāksiet man līdzi un darīsiet to nekavējoties! - Dīgija nokomandēja un vilka iet negribīgo puiku aiz rokas. Eila kopā ar meiteni sekoja viņai pa pēdām; tagad meitene cīnījās, lai izrautos un aizbēgtu prom.

Cilvēki nolūkojās uz garāmejošo dīvaino procesiju, kur abi ar asinīm notraipītie bērni tika stingri vesti aiz rokas, un arī tai pievienojās. Kad Eila un Dīgija bija aizvedušas abus bērnus līdz nometnes centrā eso­šajām mājām, ziņa jau bija aizsteigusies pa priekšu abām draudzenēm un viņas sagaidīja sieviešu bariņš. Eila pamanīja, ka sieviešu pulciņa vidū ir arī Talija, Mārlija un Brīsija - tātad apmetņu sieviešu vadones, kas veido Māsu Padomi, viņa nodomāja.

-     Viņa to uzsāka… - puika iekliedzās.

-    Viņš paņēma manu… - meitene kliedza pretim.

-     Klusu! - uzsauca Talija skaļā un bargā balsi, viņas acis meta nik­nus zibeņus.