Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     To neaizmirsīs arī citi bērni. Kādu bridi pat pierims strīdi, tomēr tas viņiem netraucēs kliegt citam uz citu, - Dīgija atzina.

Eila pēc iespējas ātrāk alka atgriezties pazīstamajā Kaķastes ap­metnē. Viņa bija satikusies ar tik daudziem cilvēkiem un redzējusi tik daudz dažādu jaunumu, ka sievietes prāts bija pārblīvēts ar svaigiem iespaidiem. Paies kāds laiks, iekams viņa to visu aptvers un izvērtēs, bet, ejot garām krama apstrādes teritorijai, Eila nespēja uz to nepaskatīties. Šoreiz viņa pamanīja Jondalaru, bet ieraudzīja vēl arī kādu citu, ko ne­maz nebija gaidījusi tur ieraudzīt. Tur atradās Migija, kas ar pielūgsmi vērās Zelandoni vīrieša pārsteidzoši zilajās acīs, un Eila nodomāja, ka sievietes poza ir īpaši pārspīlēta. Jondalars uzsmaidīja Migijai dabisku, nepiespiestu smaidu, kādu viņa sen nebija redzējusi, turklāt viņa acīs bija tāds skatiens, kādu viņa ari sen nebija redzējusi.

-      Manuprāt, šīm sarkanpēdainajām sievietēm ir jānodarbojas ar jaunu vīriešu apmācīšanu, - Eila ierunājās, domādama, ka Jondalaram vairs nav vajadzīga nekāda apmācība.

Pamanījusi Eilas sejas izteiksmi, Dīgija ātri aptvēra viņas bažīgās rievas iemeslu. Viņa varēja to saprast, bet arī Jondalaram tā bija bijusi gara un grūta ziema.

-     Eila, viņam, tāpat kā tev, ari ir savas fiziskās vajadzības.

Pēkšņi Eila nosarka. Galu galā viņa taču bija tā, kas gulēja kopā ar

Raneku, bet Jondalars nakšņoja viens pats. Kāpēc viņai būtu jāsatrau- cas, ja Jondalars atradis sievieti, ar kuru Vasaras sapulces laikā dalīties Baudas veltē? Viņai taču to vajadzēja paredzēt, tomēr pati ļoti labi zināja, kāpēc tā uztraucās. Eila gribēja, lai Jondalars dalās Baudas veltē ar viņu. Ne jau tas jauno sievietei uztrauca, ka Zelandoni vīrietis bija izvēlējies Migiju, bet gan tas, ka nebija izvēlējies viņu.

-     Ja viņš grasās sameklēt sievieti, tad pats labākais ir atrast sev tīkamu sarkanpēdaino, - Dīgija turpināja. - Viņām nav jādod nekādi solījumi. Kad vasara būs beigusies, ja vien neradīsies nopietnas jūtas, viņi viens otru aizmirsīs. Eila, es nedomāju, ka Jondalaram pret Mi­giju radīsies kādas nopietnas jūtas. Sarkanpēdainā varētu viņam palī­dzēt atbrīvoties no spriedzes un stimulēt vīrieša domāšanu ar skaidru galvu.

- Dīgij, tev taisnība. Kāda gan tam nozīme? Viņš apgalvo, ka pēc mamutu medībām dosies prom… un es esmu devusi Solījumu savieno­ties ar Raneku, - Eila sacīja.

Ejot cauri cilvēku pūļiem, jaunā sieviete pie sevis nodomāja: "Pēc tam es došos uz klanu, atradīšu Durku un atvedīšu viņu šeit. Viņš varēs kļūt par Mamutu cilts piederīgo, dzīvot pie mūsu pavarda un kļūt par Ridaga draugu. Viņš varēs ņemt līdzi ari Uru, Durkam būs sava sieviete… un es dzīvošu šeit kopā ar visiem saviem jaunajiem draugiem un Raneku, kas mani mīl, kā ari ar Durku, manu dēlu… manu vienīgo bērnu… un Ridagu, kopā ar zirgiem un Vilku." Un aukstam drūmumam viņu pārņemot, Eila saprata un nodomāja: "Es nekad vairs neredzēšu Jondalaru."

33

Ragija un Tusija smiedamās un ķiķinādamas ieskrēja telts galvenajā daļā.

-    Tur laukā ir vēl viena, - Ragija paziņoja.

Eila ātri nodūra acis, Nezija un Talija savā starpā zinoši saskatījās, Fralija pasmaidīja, un Frabeks nosmīnēja.

-     Kāda vēl viena? - Nezija jautāja, gribēdama pārliecināties, kaut arī atbildi zināja.

-     Vēl viena "delegācija", - paziņoja Tusija pašlepnā tonī, nogurusi no visām blēņām.

-     Talij, tev nu gan šī ir varen noslogota vasara, ar visām šīm de­legācijām un pavadošās sievietes pienākumiem, - Fralija noteica, no­griezdama Tašeram gaļas gabalu, bet zināja, ka vadone ir slavas, kas tika izrādīta Lauvas apmetnei un tās iemītniekiem, zenītā un atrodas centrālo notikumu un uzmanības degpunktā.

Talija un Eila izgāja laukā, viņām pievienojās ari Nezija, lai palīdzētu; izskatījās, ka visi pārējie jau aizgājuši. Fralija un Frabeks piegāja pie telts atveres, lai paskatītos, kas atnācis. Frabeks sekoja trim sievietēm pa pēdām, bet Fralija palika iepakaļ, lai atturētu bērnus no maisīšanās pa kājām. Ārpus teritorijas, kuru Vilks bija iezīmējis kā piederošu Lau­vas apmetnei, stāvēja kāds ļaužu bariņš. Zvērs ar savu ožu pārzināja neredzamo teritoriju un regulāri to apsargāja. Pie apmetnes ļaudīm drīkstēja nākt ciemiņi, bet neviens nedrīkstēja paspert kaut soli tuvāk bez skaidra uzaicinājuma no kāda, kuru Vilks labi pazina.

Dzīvnieks aizsargājošā pozā - ar atņirgtiem zobiem un klusu rūcienu - dežurēja starp ļaužu grupiņu un telti, un neviens no viesiem nevēlē­jās pārbaudīt Vilka nodomus. Eila deva zvēram komandu palikt viņai blakus un parādīja "drauga" signālu, kuru viņa un pārējie apmetnes iemītnieki bija mācījuši viņam visu rītu. Pretrunā vilka iedzimtajiem instinktiem tas nozīmēja, ka viņam jāļauj svešiniekiem ienākt viņa bara teritorijā. Kaut arī atkārtoti viesi tika daudz vieglāk paciesti nekā pilnīgi svešinieki, Vilks skaidri lika saprast, ka viņam nepatīk atnācēji, un vien­mēr jutās atvieglots, kad viesi aizgāja.