Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Otra cilvēka piekaušanai un sišanai nav attaisnojuma, - Mārlija pievienojās tikpat bargā un dusmīgā balsī, kā bija runājusi Talija. - Abi esat pietiekami veci, lai to zinātu, un, ja gadījumā to nezināt, tad tūlīt uzzināsiet. Atnesiet ādas siksnu! - viņa nokomandēja.

Kāds jauns vīrietis ieskrēja vienā no būdām, drīz no tās parādījās Valezs, rokās turēdams vairākas ādas siksnas. Meitene izskatījās šausmu pārņemta, zēna acis iepletās. Viņš raustījās, lai atbrīvotos, kad tas iz­devās, puika sāka skriet prom, bet Taluts, kas tieši tajā brīdī nāca no Kaķastes apmetnes puses, ar veiklu grābienu viņu noķēra un atstiepa atpakaļ.

Eila bija nobažījusies. Abiem bērniem vajadzēja apkopt brūces, bet viņa bija nesapratnē - ko šie ļaudis grasās ar bērniem darīt? Galu galā viņi taču ir tikai bērni.

Kamēr Taluts turēja puiku, kāds cits vīrs paņēma vienu no garajām ādas siksnām un sāka to tīt zēnam apkārt, piesiedams labo roku pie sāna. Tā nebija tik cieši nosieta, lai apturētu asinsriti, bet roka kļuva nejūtīga. Tad kāds piecēla kājās meiteni, kas sāka kliegt, kad arī viņas labā roka tika piesieta pie sāniem.

-     Bet… viņš paņēma manu…

-     Nav vairs svarīgi, ko viņš paņēma, - Talija sacīja.

-    Ir citi veidi, kā atgūt paņemto lietu, - Brīsija papildināja. - Tu būtu varējusi griezties pie Māsu Padomes. Tāpēc jau arī mums ir nodibinātas Padomes.

-     Kā tu domā, kas notiktu, ja katrs sāktu otru sist tikai tāpēc, ja kādā jautājumā viņam nepiekrīt vai tiek izsmiets, vai viņam tiek kas atņemts? - iejautājās kāda cita sieviete.

-Jums abiem jāsaņem mācība, - Mārlija paziņoja, kad puikas kreisā potīte tika piesieta pie meitenes labās potītes, - neviena cita saikne nav tik cieša kā saikne starp brāli un māsu. Šī saikne ir iedzimta. Tāpēc, lai jūs to atcerētos, divas dienas staigāsiet sasieti kopā, un rokas, kas sita otram, ir piesietas pie sāniem, lai dusmās tās atkal nepaceltos. Tagad jums būs viens otram jāpalīdz. Viens nevarēs nekur aiziet bez otra. Viens nevarēs gulēt, līdz otrs neapgulsies. Viens bez otra nespēs ne ēst, ne dzert, ne mazgāties, ne arī izdarīt kādu citu personisku darbību. Jūs iemācīsieties būt viens no otra atkarīgi, kā tas būs jādara visu atlikušo dzīvi.

-    Un visi, kas jūs ieraudzīs, zinās, ka esat otram ko riebīgu nodarījuši, - Taluts skaļi paziņoja tā, lai visi dzirdētu.

-     Dīgij, - Eila klusā balsī ierunājās, - bērniem vajadzīga palīdzība, meitenes deguns joprojām asiņo, un zēnam ir pietūkuši lūpa.

Piegājusi pie Talijas, Dīgija viņai kaut ko iečukstēja ausī. Vadone pa­māja un izgāja soli uz priekšu. - Pirms atgriežaties nometnē, dodieties kopā ar Eilu uz Mamutu mītni, kur viņa apskatīs brūces, ko esat viens otram sagādājuši.

Pirmā sadarbības stunda, kas brālim un māsai bija jāapgūst, bija soļu samērošana, lai ar sasietajām potītēm varētu tikt uz priekšu. Dīgija kopā ar Eilu un jauniešiem devās uz Mamutu Padomes mītni, un pēc tam, kad bērni bija apmazgāti un brūces aprūpētas, abas jaunās sievietes noskatījās, kā abi kopā aizsteberē prom.

-     Viņi pa īstam sakāvās, - Eila sacīja, kad abas devās atpakaļ uz Kaķastes apmetni, - bet zēns patiešām bija kaut ko meitenei atņēmis.

-    Tas nav svarīgi, - Dīgija atbildēja. - Ne jau ar sišanu to vajadzēja atgūt. Viņiem ir jāsaņem mācība, ka kaušanās nav pieņemama. Skaidrs, ka to viņi savā apmetnē neiemācīsies, tāpēc tas bērniem jāiemācās šeit. Tagad tu saproti, kāpēc Krouzija tik ļoti negribēja, ka Frabeks savienojas ar Fraliju.

-     Nē, nesaprotu, kāpēc.

-     Vai tad tu nezināji? Frabeks nāk no vienas no šīm apmetnēm. Visas trīs ir cieši savā starpā saistītas ar radniecības saitēm. Čalegs ir Frabeka brālēns.

-     Nu, tad jau Frabeks ir ļoti mainījies.

-     Tā tas ir, bet būšu ar tevi atklāta. Vēl joprojām neesmu par viņu pilnīgi pārliecināta. Domāju, ka paturēšu galējo spriedumu līdz tam brīdim, kad viņš patiešām būs izturējis pārbaudi.

Eila nespēja atraut domas no abiem bērniem un bija pārliecināta, ka viņai no šī gadījuma ir kaut kas pašai jāmācās. Sods bija ticis noteikts ātri un bez nekādas griešanās pēc palīdzības. Bērniem pat netika dota iespēja neko paskaidrot, un neviens vispirms neiedomājās apskatīt viņu ievainojumus; Eila joprojām nezināja, kā viņus sauc. Bet bērni nebija nopietni savainoti, un nebija nekādu šaubu, ka abi bija kāvušies. Bērni droši vien sodu tik ātri neaizmirsīs, lai gan tas nebija sāpīgs, tomēr pazemojuma sāpes un izsmieklu viņi vēl varētu piedzīvot vairāku gadu garumā.

-     Dīgij, - Eila ierunājās, - bērnu kreisā roka ir brīva. Kas viņus at­turēs no siksnu atsiešanas?

-     Visi to uzreiz pamanīs. Lai cik arī pazemojoši ir tā staigāt pa no­metni, sasietiem kopā un tikai ar divām rokām, vēl ļaunāk būs tad, ja viņi tās atsies. Tad tiktu paziņots, ka bērnus vada ļaunie naida gari, ka viņi nespēj sevi pietiekami kontrolēt, lai iemācītos otra palīdzības vērtību. Viņi tiktu izstumti un vēl vairāk apkaunoti.

-     Nedomāju, ka viņi jelkad to aizmirsīs, - Eila noteica.