Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kāda sieviete lietoja otru žokļa kaulu, kas nāca no kāda jaunāka dzīvnieka. Tas bija divdesmit collas garš un platākajā vietā piecpadsmit collas plats, arī tas bija labajā pusē nokrāsots ar sarkanām zigzaga svītrām. Dziļš caurums, apmēram divas collas plats un piecas collas garš, tajā vietā, kur bija izrauts zobs, izmainīja instrumenta skanējumu un radīja augstāku toni.

Sieviete, kas spēlēja iegurņa kaula instrumentu, ari turēja to stāvus, atbalstīdama vienu tā malu pret zemi. Viņa to bungoja ar briežraga āmuru galvenokārt pa kaula centrālo daļu, kur atradās mazs, dabisks, uz iekšu vērsts kaula ieliekums. Tur skaņa pastiprinājās un bija dzirda­mas skaidras toņa izmaiņas; tajā vietā iekrāsotās sarkanās svītras bija gandrīz vai pavisam nodilušas.

Eila pazina mamuta galvaskausa bungu spēcīgo, skanīgo, zemo toni, tās spēlēja kāds jauns vīrietis. Šis instruments skanēja tāpat kā tās bungas, kuras ar tādu pašu meistarību spēlēja Dīgija un Mamuts. Ari šīs bungas bija nokrāsotas tajās vietās, pa kurām tās sita, - uz pie­res daļas un galvaskausa augšējās daļas, bet šajā gadījumā tās nebija zigzaga līnijas, bet pavisam cits raksts ar žuburotām līnijām, atdalītām zīmēm un punktiem.

Pēc tam kad muzikanti ar apmierinoši pārliecinošu noti beidza savu priekšnesumu, viņi uzsāka diskusiju. Dīgija tajā iesaistījās, bet Eila vien­kārši klausījās, cenzdamās izprast nepazīstamos terminus, bet negri­bēdama iejaukties.

-    Mūzikai nepieciešama harmonija un arī līdzsvars, - sacīja sieviete, kas bija spēlējusi mamuta kājas kaula instrumentu. - Domāju, ka pirms Kailijas dejas mēs varētu iesaistīt arī vēja stabuli.

-     Tarij, manuprāt, tev izdotos pārliecināt Barzeku, lai viņš to daļu nodzied, - Dīgija ierosināja.

-    Man gan šķiet, ka viņu labāk iesaistīt vēlāk. Kopīgā Kailijas un Bar- zeka uzstāšanās būs par daudz pārspīlēta. Viens novērsīs uzmanību no otra. Nē, manuprāt, piecu toņu dzērves vēja stabule būtu tas labākais.

Manen, pamēģināsim, kā tas izklausās! - viņa uzaicināja viru ar akurāti apgrieztu bārdu, kas bija viņiem pievienojies no otras grupas.

Tarija sāka atkal muzicēt, un šoreiz Eilai šīs skaņas likās pazīstamas. Jaunā dziedniece jutās iepriecināta, ka viņai atjauj klausīties priekšne­sumu, viņa pašreiz nevēlējās neko citu, kā vienīgi klusām sēdēt maliņā un izbaudīt jaunās emocijas. Kad ieskanējās vēja stabule, kas bija flautai līdzīgs instruments, izgatavots no dobās dzērves kājas, tās spokainais tonis Eilai pēkšņi atgādināja pārdabisko Ursus, Lielā Alu Lāča balsi, kas bija skanējusi klanu Sapulcē. Šo skaņu spēja radīt vienīgi mogurs. Tas bija noslēpums, kurš tika nodots pa mogura līniju, bet mogurs kaut ko bija turējis pie mutes. Eila nodomāja, ka tas droši vien bija šis instruments.

Tomēr Eilu nekas tik ļoti neaizkustināja kā brīdis, kad Kailija sāka savu deju. Vispirms jaunā sieviete pamanīja, ka dejotājai uz katras ro­kas bija platas rokassprādzes, līdzīgas kā Sungaji cilts dejotājai. Katra rokassprādze bija izgatavota no piecām mamuta kaula šaurām stīpi- ņām, tās varēja būt apmēram puscollu platas, pa diagonāli iegravētas ar zīmēm un saliktas visas kopā; tās no centrālās romba daļas radīja kopēju zigzaga formas atveidu. Katrā stīpiņā bija izurbts mazs cauru­miņš, lai tās visas varētu sasiet kopā, un, dejotājai izdarot konkrētas kustības, tās grabēja.

Dažkārt lēnām ieņemdama neiedomājamas pozas, Kailija vairāk vai mazāk palika vienā vietā, citkārt atkal rādīdama akrobātiskus trikus, kuri lika platajām rokassprādzēm uz katras rokas grabēt; tas tikai vēl vairāk pastiprināja kopējo efektu. Vijīgās, spēcīgās sievietes kustības bija tik graciozas un plūstošas, ka viņas izpildījumā izskatījās vieglas, bet Eila apzinājās, ka pati nemūžam nespētu tā dejot. Jaunā sieviete bija sajūsmināta par šo priekšnesumu un atklāja, ka pēc uzstāšanās beigām izsaka spontānus komentārus, tāpat kā Mamuts to bieži bija darījis.

-     Kā tev tas izdodas? Pilnīgi viss bija brīnišķīgi! Gan mūzika, gan kustības. Nekad mūžā neesmu neko tamlīdzīgu redzējusi, - Eila slavēja redzēto. Atzinīgi smaidi pierādīja, ka viņas komentāri bija glaimojoši.

Dīgija saprata, ka mūziķi ar savu sniegumu jutās apmierināti, un viņu vajadzība pēc intensīvas koncentrēšanās bija pārgājusi. Tagad viņi jutās daudz atbrīvotāki, gatavi atpūtai un vēlmei apmierināt savu ziņkāri par noslēpumaino sievieti, kas acīmredzot bija uzradusies no nekurienes un tagad piederēja pie Mamutu cilts. Ugunskurā tika sarušinātas ogles, piemesta malka, koka vārāmajā bļodā ieliets ūdens tējai un ielikti kar­sēties vārāmie akmeņi.

-    Eila, tu noteikti esi redzējusi ko līdzīgu, - Kailija iebilda.

-     Nē, neesmu gan, - Eila protestēja.

-     Un kā tad ar to ritmu, ko tu man parādīji? - Dīgija iebilda.

-     Tas nemaz nav nekas līdzīgs. Tie bija tikai vienkārši klana ritmi.

-     Klana ritmi? - Tarija pārjautāja. - Kas ir klana ritmi?

-     Klans ir tie ļaudis, pie kuriem es uzaugu, - Eila sāka skaidrot.

-    Tie ritmi ir maldinoši vienkārši, - Dīgija iejaucās, - bet tie izraisa spēcīgas emocijas.