Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Starp balstiem bija novilktas virves un priekškari, kurus izmantoja, lai telpu sadalītu vairākās daļās, tie nokarājās vienā galā, savilkti krokās. Pārmesti pār virvēm vai pakarināti stabu kāšos, vīdēja visneparastākie priekšmeti, kādus Eila nekad nebija redzējusi. Krāsaini tērpi, fantas­tiskas un bagātīgi izrotātas galvassegas, kaula kreļļu un gliemežvāku virtenes, dzintara un kaula kuloniņi un vēl pāris lietu, kuras viņa pat nemēģināja izprast.

Būdā atradās vairāki cilvēki. Daži sēdēja ap mazo ugunskuru, mal­kodami dzērienu, pāris citu atradās gaišākajā telpas vietā, zem dūmu izvada cauruma, un šuva tērpus. Pa kreisi no ieejas vairāki ļaudis sē­dēja vai bija notupušies uz grīdas paklājiņiem blakus lieliem mamuta kauliem, kas bija rotāti ar sarkanām līnijām un zigzagiem. Eila pazina dzīvnieku kājas kaulu, plecu lāpstiņu, divus apakšžokļa kaulus, iegurņa kaulu un galvaskausu. Viņas abas tika sirsnīgi apsveiktas, bet Eilai radās sajūta, ka abas ar Dīgiju ir kaut ko pārtraukušas. Visi uz viņām skatījās, it kā gaidīdami, lai uzzinātu, kāpēc viņas ieradušās.

- Mūsu dēļ nepārtrauciet savas nodarbes, - Dīgija sacīja. - Atvedu Eilu ar jums iepazīstināt, bet mēs neko negribējām iztraucēt. Pagai­dīsim, kamēr pabeigsiet. - Ļaudis atgriezās pie saviem darbiem, bet Dīgija un Eila apsēdās viena otrai blakus uz paklājiņa.

Sieviete, kas bija pietupusies liela mamuta augšstilba priekšā, sāka vienmērīgi sist ar āmura formas ziemeļbrieža ragu, bet skaņas, ku­ras viņa radīja, bija kas vairāk par vienkārši ritmiskām. Uzsitot kājas kaulam pa dažādām vietām, radās melodiskas, rezonējošas skaņas, kam mainījās toņkārta. Eila ieskatījās tuvāk, prātodama, kas gan izraisīja šo neparasto tembru.

Kājas kauls bija apmēram trīsdesmit collu garš un stāvēja nolikts horizontāli uz divām stutēm, kas turēja to virs zemes. Augšdaļā bija noņemta kaula ārējā kārta un daļēji izņemta ārā arī porainā iekša, tā­dējādi palielinot dabisko kanālu. Šķērsām pāri augšdaļai kauls bija iz­rotāts ar vienmērīgā attālumā esošām zigzaga līnijām tumši sarkanā okera krāsā, kas līdzinājās tiem ornamentiem, kurus tik bieži varēja redzēt uz visa kā - no apaviem līdz pat mājām, bet šķita, ka šīs līnijas kalpo kam vairāk - ne tikai simboliskai un dekoratīvai funkcijai. Kādu brīdi vērojusi, Eila bija pārliecināta, ka sieviete, kas spēlēja mamuta kājas kaula instrumentu, lietoja šo svītru ornamentu kā paraugu tam, kur viņai vajadzēja uzsist, lai panāktu vēlamo toni.

Eila bija dzirdējusi galvaskausa bungas un Torneka spēlēto mamuta lāpstiņas kaula instrumentu. Katrs no šiem instrumentiem skanēja ci­tādi, bet nekad agrāk viņai nebija nācies dzirdēt tādu muzikālu skaņu daudzveidību. Šie ļaudis domāja, ka viņai piemīt kādas maģiskas spējas, bet tieši šī muzicēšana izklausījās daudz maģiskāka par to, ko viņa pati jelkad darījusi. Kāds vīrs, tāpat kā Torneks, ar briežraga āmuru sāka sist pa mamuta kaula lāpstiņu. Tembrs un tonis bija citāds, nedaudz spalgāks, tomēr radītās skaņas papildināja un padarīja interesantāku mūziku, ko sieviete spēlēja uz mamuta kājas kaula instrumenta.

Milzīgā trijstūra veida mamuta lāpstiņa bija apmēram divdesmit piecas collas gara, ar šauru grifu augšgalā un pie apakšmalas kļuva platāka - līdz divdesmit piecām collām. Viņš turēja instrumentu taisni, vertikālā stāvoklī, ar plato apakšmalu pie zemes. Arī šis instruments bija apzīmēts ar paralēlām zigzaga līnijām spilgti sarkanā krāsā. Katra svītra bija apmēram mazā pirkstiņa platumā un sadalīta vairākās vie­nādi platās joslās, katrai no tām bija perfekti taisnas un vienādas ma­las. Platās apakšējās malas pašā centrā, pa kuru visbiežāk tiek sists, sarkanās svītras bija jau padilušas, un kauls no ilgstošās un atkārtotās lietošanas bija kļuvis spīdīgs.

Kad pievienojās arī pārējie mamuta kaula instrumenti, Eila aizturēja elpu. Sākumā viņa spēja vienīgi klausīties, pārņemta no sarežģītā mū­zikas skanējuma, bet pēc brīža jau varējā koncentrēties uz katru ins­trumentu atsevišķi.

Kāds vecāks vīrs izmantoja lielāko no apakšžokļa kauliem, bet viņš lietoja nevis briežraga āmuru, bet mamuta ilkņa pašu galu, apmēram divpadsmit collas garu, izgrebtu tā, lai tievākajā galā izveidotos apaļa bumbiņa. Pats mamuta apakšžoklis bija nokrāsots, tāpat kā pārējie instrumenti, bet tikai labajā pusē. Tas tika apgriezts otrādi, stabili at­balstīts un stāvēja uz kreisās, nenokrāsotās puses; instrumenta labā puse turējās atrauta no zemes un radīja skaidru un neapslāpētu skaņu. Spēlēdams instrumentu, vīrs sita pa paralēlajām zigzaga sarkanajām līnijām, kas bija iekrāsotas dobumā, kā ari uz mamuta kaula vaiga ār­malas; lai radītu skrāpējošu skaņu, viņš berzēja kaula gabalu pa šķaut- ņaino zoba virsmu.