Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Vērodams, kā viņa aiziet, Danugs izdvesa dziļu, smagu nopūtu. - Kaut Eilas pēdas būtu nokrāsotas sarkanā krāsā, - viņš izteica savu vēlēšanos. Puisis dzirdēja vairākus piekrītošus komentārus.

Kad Raneks un Eila gāja garām lielai būdai, kuru no trijām pusēm ieskāva klajums, jaunā sieviete dzirdēja no tās nākam bungu troksni un vēl kādas citas skaņas, kuras iepriekš nekad nebija dzirdējusi. Pa­skatījusies uz ieeju, viņa redzēja, ka tā ir aiztaisīta. Tieši tajā brīdī, kad viņi pagriezās, lai ietu uz citu apmešanās vietu, kas atradās klajuma malā, kāds aizšķērsoja viņiem ceļu.

-     Ranek! - kāda sieviete uzrunāja tumšādaino vīrieti. Viņa bija ma­zāka auguma nekā parastas sievietes, ar bālu, vasarraibumiem nosētu krēmkrāsas ādu. Viņas tumšās acis, kurās pazibēja zeltainas un za­ļas uguntiņas, dusmās gailēja. - Tātad tu esi ieradies kopā ar Lauvas apmetni. Kad neapstājies pie mūsu būdas apsveicināties, domāju, ka varbūt esi iekritis upē vai panikā aizbēdzis. - Sievietes tonis bija indīgs.

-    Trisij! Es… ē… es grasījos… ē… mums bija jāuzslej apmetne, - Ra­neks taisnojās. Eila nekad nebija redzējusi pieklājīgo, veikli runājošo vīru tik sasaistītu, un, ja tumšā āda nebūtu to apslēpusi, viņa seja būtu tikpat sarkana kā Migijas pēdas.

-     Ranek, vai tu mani neiepazīstināsi ar savu draudzeni? - Trisija sarkastiski jautāja. Bija skaidri redzams, ka viņa ir uztraukta.

-    Jā, - Ranekam nācās piekrist, - es vēlētos jūs iepazīstināt, Eila, šī ir Trisija, ē… mana draudzene.

-    Ranek, man tev kaut kas jāparāda, - Trisija sacīja, rupji ignorēdama iepazīstināšanu, - bet šķiet, ka tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Mājiens uz Solījuma došanu vairs neko daudz nenozīmē. Tātad šī ir tā sieviete, ar kuru tu šovasar savienosies. - Trisijas balsī bija saklausāmas gan dusmas, gan aizvainojums.

Eila uzminēja, kāda ir problēmas būtība, un juta šai sievietei līdzi, bet nebija īsti pārliecināta, kā lai šo sarežģīto situāciju atrisina. Tad, panākusi uz priekšu, viņa pastiepa abas rokas.

-     Trisij, esmu Eila no Mamutu cilts, Lauvas apmetnes Mamuta pa­varda meita, kuru aizsargā Alu Lauva.

Iepazīstināšanas formalitāte atgādināja Trisijai, ka viņa ir vadones meita un Vilka apmetne ir šīs Vasaras sapulces saimnieki. Viņai bija jāpilda savi pienākumi. - Mutas, Lielās Mātes, vārdā Vilka apmetne tevi sveicina, Eila no Mamutu cilts, - viņa atbildēja.

-    Man stāstīja, ka Mārlija esot tava māte.

-    Jā, esmu Mārlijas meita.

-     Es viņu nesen satiku. Viņa ir apbrīnojama sieviete. Priecājos ar tevi iepazīties.

Eila dzirdēja, kā Raneks atviegloti nopūšas. Paskatījusies uz vīrieti, tad pāri viņa plecam, jaunā sieviete pamanīja Dīgiju, kas devās uz tās būdas pusi, no kuras viņa bija dzirdējusi nākam bungu skaņas. Paļau­damās impulsam, viņa nolēma, lai Raneks viens pats nokārto savas attiecības ar Trisiju.

-    Ranek, pamanīju Dīgiju, gribu ar viņu parunāties. Es vēlāk aiziešu iepazīties ar kaula riku meistariem, - Eila noteica un ātri devās prom.

Raneks bija apstulbis no savas izredzētās ātrās aiziešanas un pēkšņi saprata, ka būs vien vienam pašam jāstājas pretim Trisijai un jāsniedz daži paskaidrojumi, vai nu viņš to vēlējās, vai ne. Viņš paskatījās uz skaisto, jauno sievieti, kas dusmīga un aizvainota stāvēja un gaidīja. Pagājušajā vasarā sievietes sarkanīgie mati, īpaši rezonējošā tonī kopā ar viņas sarkanajām pēdām, bija padarījuši viņu divtik pievilcīgu, un arī viņa bija māksliniece. Raneku sajūsmināja Trisijas darbu kvalitāte. Viņas gatavotie grozi bija izcili izsmalcināti, un vienreizīgais paklājs, kas atradās uz viņa pavarda teritorijas grīdas, bija šīs mākslinieces roku darbs. Bet viņa ļoti nopietni bija uztvērusi Mātes piedāvājumu, tāpēc sākumā pat neapsvēra iespēju ielaisties ar pieredzējušu vīrieti. Trisijas atteikums bija Raneku tikai vēl vairāk iekvēlinājis.

Tomēr īstenībā viņš nemaz nebija devis cerības Solījumam. H bija taisnība, ka viņš bija to nopietni apsvēris un būtu to darījis, ja viņa nebūtu sevi ziedojusi Mātei. Trisija bija tā, kas atteicās no oficiāla Solī­juma došanas, baidīdamās, ka tas varētu Mutu sadusmot un Viņa varētu šo sievieti neaplaimot ar bērnu.

Raneks nodomāja: "Māte nevarēja būt pārāk dusmīga, ja ir manu garu ielikusi Trisijas bērnā." Viņš saprata, ka tieši to šī sieviete bija gribējusi viņam pasacīt un parādīt, ka viņai jau ir bērns, ko vest pie viņa pavarda, turklāt no viņa paša gara. Citos apstākļos tas šo sievieti būtu padarījis neatvairāmu, bet Raneks mīlēja Eilu. Ja viņam būtu bijis pietiekami, ko piedāvāt, viņš būtu apsvēris iespēju savienoties ar abām šīm sievietēm, bet, tā kā viņam bija jāizdara izvēle, tad jautājumu vairs nebija. Jau viena pati doma, ka viņam vajadzētu dzīvot bez Eilas, lika tumšādainā vīrieša kuņģim sarauties. Eilu viņš gribēja vairāk par visām sievietēm, kuras jebkad savā dzīvē bija gribējis.

Eila uzsauca Dīgijai un, panākusi draudzeni, turpināja iet kopā ar viņu.

-     Redzu, ka esi satikusi Trisiju, - Dīgija sacīja.